Kā palīdzēt sunim pārvarēt bailes? Kinologa padomi mājdzīvnieku saimniekiem

Dzīvnieku patversmē Rodēzijas ridžbeka meitene Eņģīte nonāca kopā ar savām māsām un brāļiem - suņus audzināja un socializēja patversmes darbinieki un brīvprātīgie. Eņģīte izrādījās īpaši bailīga, tāpēc viņas skološanai tika piesaistīts "PetCity" suņu skolas treneris.

Līdz šim Eņģīte bija dzīvojusi šķūnī un suņu patversmē - viņai nebija iespēju iepazīt pasauli, līdz ar to suns bija ļoti bailīgs.

Ivars Lielpēteris stāsta, ka pirmajā dienā suņu meiteni esot tikai novērojis: "Viņa, protams, no visa baidījās, aste bija kājstarpē, bet tomēr viņa par visu izrādīja milzīgu interesi." Suņu treneris norāda, ka bailīgam sunim tas ir svarīgākais - lai būtu interese par apkārtni.

Tad arī varēs viņam izskaidrot un iemācīt, ka pasaule nav nemaz tik briesmīga.

"Viss mainījās, kad izgājām ārā. Līdz ko viņa dzirdēja kādu skaņu vai redzēja mašīnu, vienīgais, kas viņai bija prātā - jābēg!" stāsta Lielpēteris. 

"Bet dzīvnieka bailes agrāk vai vēlāk pārvēršas agresijā. Nevar visu laiku baidīties - jāsāk arī aizstāvēties."

Suņu treneris norāda, ka īpaši izteikta šī problēma esot Rodēzijas ridžbekiem - ja suns jaunībā baidās, tad, kļūstot vecākam, šīs bailes kļūs par agresiju.

"Tajā brīdī, kad Eņģītei sākās panika, ne viņa gribēja komunicēt ar kādu, ne ēst. Man vajadzēja izdomāt, kā viņu apturēt, kad viņa grib skriet."

Eņģītei tika uzlikta deguna siksna. Lai gan, kā stāsta Lielpēteris, tā izskatās diezgan briesmīgi, tas ir labs rīks, lai iemācītu sunim nevilkt pavadu. Turklāt tā nekādā veidā nenodara dzīvniekam sāpes, sunim tikai kļūst grūtāk vilkt.

» Kā iemācīt suni nevilkt pavadu? Kinologa padomi mājdzīvnieku saimniekiem

"Tā kā ar šo siksnu viņa nevarēja skriet un vilkt, ar laiku viņai nācās "piebremzēt", iet lēnām un sākt skatīties apkārt - kas tad tur ir tāds, no kā viņa baidās. Ar siksnu situācija uzlabojās, jau trešajā dienā mēs varējām brīvi iet pa ielām." 

Tomēr siksna bija tikai cīņa ar sekām - cēlonis bailēm meklējams cilvēku attieksmē pret suni.

"Visiem, kuri nāca ar Eņģīti staigāties, bija suņa ļoti žēl. Patversmes suņus vienmēr žēlo. Nav par ko viņu žēlot! Baiļu brīdī labāk suni iedrošināt - lai saņemas un iet."

Kā norāda "PetCity" suņu skolas treneris, arī viņam grūtākais šajā procesā bija strādāt pašam ar savām emocijām: "Tīri cilvēcīgi man tā suņa ir žēl, viņam dzīvē nav paveicies, tāpēc gribas visu laiku dot kādas atlaides. Bet jāsaprot - tad, kad suns ir nobijies, pats pēdējais, ko viņš grib, ir žēlums."

"Tieši otrādi - viņš grib drošību, balstu, kam uzticēties, nevis kādu, ar ko kopā paraudāt."

"Dažreiz mana attieksme pret suni no malas izskatījās vēsa, bet tā tam bija jābūt. Es biju viņas drošais atbalsts. Brīdī, kad aizskriet vairs nekur nevar, baisie apkārtnes objekti arī nepazūd, viņa sāk skatīties uz mani - kas jādara? Un tad, ja es viņu sāku žēlot, viņa domā, ka man arī ir bail," atklāt Ivars Lielpēteris. "Tāpēc es biju "vēsais čalis", un ar laiku viņa sāka šādu uzvedību kopēt."

"Bieži mēs suni iemācām baidīties - tad, kad viņš nobīstās, mēs viņu sākam paijāt un slavēt, un tieši tā pat mēs reaģējam, kad suns izdara ko labu. Tad sanāk, ka mēs par bailēm viņu paslavējam."

Ivars Lielpēteris atklāj, ka suņu meitene ir atradusi saimniekus un jau pavisam drīz no dzīvnieku patversmes dosies uz savām jaunajām mājām.

Foto: Rodēzijas ridžbeka meitene Eņģīte

Sadarbībā ar "PetCity".