Pirms suņa pārdošanas vai dāvināšanas dzīvnieks jāreģistrē Lauksaimniecības datu centrā un jāčipē. Katram sunim ir jābūt vakcinētam pret trakumsērgu.
"Mikročips ir, pirmkārt, dzīvnieka drošībai. Ja šiem sunīšiem būtu čips, mēs zvanītu audzētājiem. Ja pie mums nonāk noklīdis reģistrēts suns ar mikročipu, nolasot čipu, ir pieejama informācija par saimnieku. Ja nav iespējams sazvanīt viņa saimnieku, mēs datu vēsturē redzam, no kurienes viņš nācis. Bieži vien audzētāji tā arī dara - brauc pakaļ sunim, sakot:
"Neatdodiet suni tiem, kas par viņu nerūpējas."
Džonsone saka, ka jautājums "cik liels suns izaugs?" patversmes darbiniekus dara tramīgus, jo "suns nav aksesuārs, bet draugs". Tikai retos izņēmuma gadījumos jautājums par dzīvnieka lielumu ir vietā. Piemēram, reiz draugu patversmē sev meklēja kungs gados ar invaliditāti, kurš dzīvoja desmitajā stāvā. Vīrs lūdza atrast suni, kuru viņš var paņemt rokās, braucot ar liftu.
Savukārt cilvēkiem, kuri, dzīvnieku atvedot uz patversmi, uzskata sevi par labdariem un lecīgi izmet "es varēju viņu eitanizēt vai izmest", Džonsone atgādina, ka dzīvnieka dzīvību aizstāv likums un, ja suns ir vesels, neviens normāls veterinārārsts nepiekritīs viņu iemidzināt. Bet par dzīvnieka "izmešanu" draud kriminālatbildība.
"Cilvēki, kuriem ir šāda attieksme, vispār nedrīkstētu turēt dzīvniekus. Lai nopērk plīša suni un noliek uz dīvāna! Paņemt suni - tas ir nopietns lēmums, kas jāizvērtē. Ja cilvēks nevar atļauties turēt suni, bet grib rūpēties par dzīvniekiem, ir iespēja braukt uz dzīvnieku patversmi un palīdzēt."