Bijušais LU rektors Auziņš sadarbojies ar VDK, lai iegūtu iespēju stažēties Pekinas Universitātē (9)

Auziņš norāda, ka studiju laikā LU un pēc studiju pabeigšanas, strādājot universitātē, bijusi sajūta, ka apkārt esošo personu vidū noteikti ir kādi ziņotāji, tomēr neesot bijušas bailes apspriest politiku vai stāstīt anekdotes. Tādu runu, kas VDK varētu nepatikt, Auziņa kolēģu vidū esot bijis daudz, atminas bijušais rektors.

Augstskolā esot bijusi VDK nodaļa. Pirmā reize, kad viņš ar to saskāries tiešāk, bijusi 80. gados saistībā ar starptautisku fizikas konferenci Viļņā. Pirms braukšanas uz konferenci, Auziņš esot pasaukts uz nodaļu aprunāties.

Tur viņš esot brīdināts, ka konferencē viņu varētu mēģināt savervēt spiegošanai par labu ASV. Auziņam ticis uzsvērts, ka viņam būtu jāpiekrīt šādam piedāvājumam, savukārt pēc atgriešanās jādodas atpakaļ uz VDK nodaļu augstskolā.

Auziņš devis mutisku piekrišanu, kaut šādus notikumus uztvēris vien kā neticamu spiegu romāna sižetu, vēl jo vairāk tāpēc, ka neviens "rietumnieks" viņu ne konferencē Viļņā, nedz arī kādā citā konferencē neesot mēģinājis savervēt.

Vēlāk pēc zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšanas 1986. gadā Auziņam pavērusies iespēja pieteikties stažēties ārzemēs. 1987. gadā viņš uzzinājis, ka iespējams pieteikties stažēties Ķīnā.

"Nevienu zinātnieku tur nepazinu, bet, papētot zinātniskos žurnālus, atradu vienu pētnieku grupu Pekinā - Pekinas Universitātē, kas nodarbojās ar man tuviem pētījumiem. Ātri uzrakstīju iesniegumu ministrijai. Tas nonāca izskatīšanā ministrijā. Tad arī viss pa īstam sākās," raksta Auziņš.

Pie viņa universitātē kādu dienu ienācis VDK darbinieks, kurš aicināja satikties vēlāk. Tikšanās parasti notikušas kafejnīcās vai parkos. Jau nākamajā tikšanās reizē viņam piedāvāts sadarboties ar VDK ārējās izlūkošanas daļu. Izšķiršanās neesot bijusi vienkārša.

Piedāvājums esot skaidri paredzējis, ka sadarbošanās izšķiršot, vai viņa stažēšanās tiks apstiprināta.

"Kā tagad atceros, vervētājs man teica - mēs nerakstīsim, ka tu piekrīti sadarboties. Rakstīsim, ka tu piekrīti palīdzēt. Tad arī šis tika noformēts, un man tika piešķirts pseidonīms Nils. Šī saruna, kā man šķiet, liecina, ka ne tikai man bija liela izšķiršanās pieņemt šo lēmumu un piekrist piedāvājumam, bet arī mans vervētājs saprata šo situāciju un mēģināja mana lēmuma parakstīt dokumentu cilvēcisko smagumu mīkstināt, izvēloties vārdus ar zināmām nozīmes niansēm," spriež Auziņš.

Tūlīt pēc konkrētās sarunas ministrijā ticis pieņemts pozitīvs lēmums par viņa stažēšanos Pekinā. Cik Auziņam esot zināms no sarunām ar ekspertiem, šāda notikumu secība un procedūra bijusi standarts, lai arī citi apgalvo, ka kartotēkā nonākuši, pašiem to nezinot.

Esot Ķīnā un dodoties uz PSRS vēstniecību Pekinā pēc vēstulēm no mājām, Auziņam reizēm bijusi saruna ar cilvēku vēstniecībā, kurš it kā bijis VDK pārstāvis vēstniecībā. Viens no lūgumiem bijis kādas zinātniskās konferences Irānā referātu tēžu krājuma nokopēšana, kas Auziņam nav šķitis nekas slikts ne toreiz, ne arī tagad.

"Otrs uzdevums man bija gadījumā, ja Pekinas Universitātes laboratorijā, kurā es strādāju un kura bija ļoti labi apgādāta ar Rietumos ražotu aparatūru, parādītos kāds no šīs aparatūras ražotājfirmas pārstāvjiem. Tad man vajadzētu uzsākt sarunu par iespēju noteiktus spektrometrus nopirkt manai universitātei Rīgā," atminas bijušais rektors.

Auziņš skaidroja, ka tajā laikā noteiktas aparatūras pārdošanai uz PSRS bija embargo un vēstniecības darbiniekam bija doma, ka varbūt šo embargo ir iespējams apiet, sarunājot ar firmu tieši. Šo uzdevumu Auziņš gan neesot izpildījis, jo neviens firmas pārstāvis neesot parādījies. Tāpat Auziņam neesot prasīts ziņot par saviem kolēģiem.

"Latvijas sabiedrībai vislabāk būtu bijis, ja čekas maisu saturs būtu ticis publiskots uzreiz, kad tie nonāca neatkarību atguvušas valsts institūciju rokās. Tagad daudzi no tiem, kuru vārdus atrodam šajos maisos, vairs nevar neko izstāstīt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņi jau ir aizsaulē," skaidrojot sava stāsta publicēšanas iemeslus, min Auziņš.

LETA jau ziņoja, ka bijušās VDK interešu lokā bijis ļoti plašs personu loks - kartītes par VDK aģenta statusu tā dēvētajos "čekas maisos" atrodamas gan par garīdzniekiem, kultūras darbiniekiem un zinātniekiem, gan par bārmeņiem, šoferiem, metinātājiem, jūrniekiem un citiem, tajā skaitā atrodama kartīte arī par Auziņu.

Vairums aģentūras LETA sazvanīto cilvēku, kuru vārdi atrodami kartotēkā, uzsvēra, ka tiesā ir pierādījuši, ka nav apzināti sadarbojušies ar VDK, vai arī atzina, ka ir nonākuši saskarsmē ar "čekas" darbiniekiem, taču tas noticis saistībā ar kādu konkrētu gadījumu, nevis viņi bijuši regulāri ziņotāji.

Latvijas Nacionālā arhīva vietnē "kgb.arhivs.lv" atrodamā informācija liecina, ka par aģentiem tikuši vervēti visdažādāko jomu pārstāvji, aptverot visu Latvijas PSR teritoriju.

Likumā ir noteikts, ka Latvijas Nacionālā arhīva publicētās ziņas par "čekas maisu" saturu ir "informatīva rakstura ziņas un nerada juridiskas sekas bez atbilstoša fakta konstatējuma tiesas nolēmumā", proti, bez tiesas sprieduma nevar apgalvot, ka kartotēkās minētie cilvēki tiešām sadarbojušies ar VDK. Daudzi no "čekas maisos" minētajiem ir tiesājušies un tiesā pierādījuši, ka apzināti ar VDK nav sadarbojušies.