"Nekariet tur burkānus!" Slīteres Nacionālais parks brīdina cilvēkus, kuri dodas uz mežu pušķot eglīti (3)

Ap Ziemassvētkiem lauku skolās bērni mēdz pušķot eglīti meža iemītniekiem. Uz mežu tiek nesti burkāni, kāposti, bietes, sakaltusi maizīte un kas tik vēl ne. Tad atnestais cienasts tiek sakārts kādā skaistā eglītē vai nolikts turpat zemē un bērni, kopā ar skolotāju nodziedājuši dziesmiņas un noskaitījuši dzejoļus, dodas mājup. Eglīte dzīva, bērniņi un skolotāja priecīgi, zvēriņi paēduši. Vai tiešām paēduši?

Nē, 99,9% gadījumu zvēriņi šo vietu pat pēc nedēļas vēl nebūs atraduši.

Varbūt kāda lapsa būs apostījusi bietes un burkānus, jo apdzīvoto vietu tuvumā lapsas ir lielas oportūnistes un zina, ka pēc cilvēku apmeklējuma mežā šad un tad var atrast ko ēdamu. Bet lapsas neēd burkānus. Savukārt, vistu stilbiņus eglītē neviens parasti nekar.

Stirnas un brieži, kam cienasts domāts, ir ļoti konservatīvi dzīvnieki. Augēdāju domāšana un saprašana ir daudz neelastīgāka kā plēsējiem.

Stirna, kas šajā laikā barojas ar asniem, pumpuriem un ziemājiem, neiedomāsies, ka vajadzētu pieiet tuvāk tai spocīgajai eglei un tās izpušķotajos zaros pēkšņi atrast ko ēdamu.

Un tā atnestais cienasts sasalst. Labi, ja šai vietā kādai meža strupastei ir mājas, tad kaut ko no atnestā tā noskrubinās. 

Jūs jautāsiet, bet kā tad mednieku izlikto barību zvēri atrod? Mednieki zvērus ilgstoši piebaro noteiktās vietās un paiet laiks līdz meža zvēri šo vietu atrod. Tur barība pieejama regulāri, un uz šīm "ēdnīcām" ved zvēru takas, kuras katram jaunienācējam norāda virzienu uz ēstūzi. 

Vai eglītes pušķošana mežā būtu kas slikts? Nebūt ne!

Tikai nekariet eglītē burkānus, jo burkāns nopūs, bet diegs paliks un pavasarī tajā var ieķerties kāda mazputniņa kāja, spārns vai mēle. Dodoties uz meža eglīti, varat droši nest sakaltušu maizi un ābolus sīļiem, speķi zīlītēm un vistu stilbiņus lapsām!