"Omes bučot vajag katru dienu!" Priesteris Mediņš par nāvi un bērēm (22)

Priesteris Andrejs Mediņš norāda, ka problēma nebūt neslēpjas tajā, ka mūsdienās cilvēku dzīvē aizvien lielāka nozīme ir tehnoloģijām un ka mēs mazāk lasām grāmtas - problēma ir tā, ka fokuss vairs nav uz cilvēku: "Tiekam aizrauti ar visu ko, bet netiek uzsvērts, ka pati lielākā vērtība tavā dzīvē ir tie cilvēki, kas ir tev līdzās, par kuriem patiesībā mums ir liela atbildība. Diemžēl šo atbildību sajūtam tikai tad, kad tuvais cilvēks nomirst."

» Priesteris Mediņš: Tā vietā, lai veltītu laiku bērniem, mēs atpērkamies!

"Un tad mēs slēpjamies aiz tumšām brillēm ar savā ziņā ļoti komisku, kliedzošu seju, jo tomēr ir izmisums, ka cilvēks ir nomiris. Bet patiesībā - kamēr viņš bija dzīvs, mums nebija laika ne viņu apskaut, ne samīļot, ne pateikt labos vārdus un pat ne uzdāvināt vēl dzīvam cilvēkam ziedus," norāda priesteris.

"Mēs būtībā sagaidām, kad cilvēks nomirst, un tas būs tas brīdis, kad sāksim nest ziedus uz kapiem, jo tad jau tam cilvēkam vairs nav acīs jāskatās."

"Tad mēs bēru mielastos varam celt glāzītes un teikt: "Iedzersim par to, ka viņš bija ļoti labs." Bet, šim cilvēkam dzīvam esot, mēs nekad nebijām spējīgi paskatīties viņam acīs un pateikt, cik viņš ir īpašs un jauks," stāsta Mediņš.

"Tāpēc man zināmā mērā ļoti patīk bēres, jo tas ir vienīgais brīdis, kad cilvēks ir sapratis savu nožēlojamību - stāvot zārka priekšā."

"Un ne jau tas ir lielākais šoks, ka zārkā gulošais cilvēks ir miris, bet tas, ka es tikai tagad sāku atjēgties, ka nu beidzot es pats gribu dzīvot, mīlēt, bet nu jau ir par vēlu, vajadzēja dzīvot tad, kad zārkā gulošais cilvēks bija dzīvs," skaidro Andrejs Mediņš.

"Bērēs cilvēki tik ļoti pārdzīvo, izrāda tādu cilvēciskumu... Bet tam ir jābūt katru dienu, kamēr esam viens otram līdzās!"

"Tās omes ir jābučo un jāmīļo katru dienu! Katru dienu viņām ir jāuzdāvina kāda puķe un jāpasaka - tu man esi īpaša un mīļa."

Andrejs Mediņš intervijā laikrakstam "Diena" izsakās arī par to, kas ar cilvēkiem notiek pēc tuvinieku nāves. Viņaprāt, cilvēki dzīvo tā, it kā "nekad nemirtu un ka nebūs jānostājas kāda priekšā un jāatbild par to."

"Neatkarīgi no tā, vai esam ticīgi vai neticīgi, mēs visi atbildēsim par savu dzīvi. Visi! Diemžēl, lasot šo interviju, neviens tam neticēs, bet, kad jums kāds tuvinieks nomirs un stāvēsiet pie viņa kapa, tad jūs atcerēsieties šos vārdus. Kādā brīdī mēs visi nomirsim, un mēs visi stāsimies kāda priekšā, lai atbildētu - par laiku, kas mums bija dots kā iespēja, par cilvēkiem, kuri mums bija doti kā svētība dzīvei. Par to, ka mums šajā dzīvē bija jāmācās būt pateicīgiem par visu, kas mums tika dots."