"No intīmpreču veikala līdz inženierzinātnēm!" Kinologa un kurla sunīša stāsts (2)

"Klīnikā arī noskaidrojām, ka ar redzi viss ir kārtībā, tomēr ar to pārsteigumi nebeidzās," stāsta kinologs Ivars Lielpēteris.

Atklājās, ka sunim nav bremzēšanas refleksa - ja viņš sāk skriet, tad neapstājas.

"Jo vairāk viņam brīvības, jo mežonīgāks viņš kļuva. Tā radās vēl viens izaicinājums - iemācīt viņam apstāties."

"Jebkuru suni var apmācīt, bet ir grūtāk to izdarīt ar kurlu suni, jo viņam nevar pievērst uzmanību, nevar viņu sasaukt. Tāpēc mēs izdomājām, ka uztaisīsim viņam vibrējošu kaklasiksnu," stāsta Lielpēteris.

Kinologs ar palīgiem nolēmis kaklasiksnu uzbūvēt pats, jo "tādu nopirkt ir no 150 - 200 eiro, turklāt piegādes laiks ir ļoti ilgs."

"Ar kurlu suni jau nevar sazināties - nevar viņu pasaukt."

"Tāpēc tā doma ir tāda - šo vibrējošo elementu piestiprina pie kaklasiksnas, saimniekam rokās ir podziņa. Kad podziņu piespiež un siksna sāk vibrēt, suns zina, ka viņam jāatsaucas," skaidro kinologs.

Tomēr siksniņu uzbūvēt nemaz nebija tik vienkārši - meklējot izejmateriālus, viņš saskāries ar vairākām amizantām situācijām.

"Kaklasiksna principā ir vibrators, un mums vajadzēja divas komponentes - pulti ar uztvērēju, kur var piespiest podziņu un padot signālu, kā arī kaut ko, kas vibrē. No sākuma to meklēt gājām uz radio detaļu veikalu, iegājām un teicām - mums vajag vibratoru ar tālvadības pulti."

"Viņi mums paziņoja, ka esam uz neīsto veikalu atnākuši."

Uztverot mājienu, kinologs ar kolēģi devies uz intīmpreču veikalu, vibrējošā elementa meklējumos.

"Mēs aizgājām, izstāstījām situāciju, bet man liekas, ka darbinieki mums nenoticēja. Laikam stāsts par kurlu suņuku, čamdot dažādus vibratorus, neizklausās pārāk ticami."

Beigās abi noskaidrojuši, ka nepieciešamā elementa nosaukums ir vibromotors un to var iegūt, izjaucot mobilo telefonu.

"Tā bija ļoti laba pieredze, jo vibrējošās kaklasiksnas ir ļoti grūti dabūt - nav liels pieprasījums, it īpaši Latvijā. Ja kādam saimniekam tāda nepieciešama, varbūt viņš var atvēlēt tos 150 eiro, taču patversmēm, kur visbiežāk nonāk šādi suņi ar dzirdes problēmām, tādas naudas nav."

"Līdz ar to mēs izdomājām, kā izgatavot alternatīvu ar mazākām izmaksām - gatavojot vibrējošo siksnu, šķīrāmies vien no 20 eiro," stāsta Ivars.

Tagad, ja nepieciešams, šādu ierīci varēs atļauties izgatavot arī patversmes, jo iestrāde jau ir - nepieciešams tikai kāds, kurš māk darboties ar lodāmuru, norāda kinologs.

"Es biju domājis, ka šis suns man būs ilgtermiņa projekts, jo parasti kurlus un aklus suņus no patversmes neņem, taču šis tika pie jauniem saimniekiem četru dienu laikā," pārsteigumu atklāj Lielpēteris. 

"Principā šajās pāris dienās es sapratu, kas viņš tāds ir, izdomāju, ko ar viņu vajag darīt, uztaisījām kaklasiksnu, izveidoju sistēmu kā strādāt un pat piesaistīju stažierus - bet, kamēr es plānoju visu, suns jau atrada jaunos saimniekus."

Jaunie saimnieki no patversmes jau reiz bija ņēmuši problemātisku suni - viņš savu mūžu laimīgi esot nodzīvojis un tagad, kad saimnieki meklējuši nākamo ģimenes mīluli, priekšā atkal esot gadījies problemātisks suns.

Tā kā suņa dresēšanas plāns ir gatavs, PetCity suņu skolas treneris Ivars Lielpēteris cer, ka sadarbība ar suni un viņa jaunajiem saimniekiem turpināsies.