147 stundas skrējiena un brīnišķīga sajūta. Toms Grēviņš par tēva lomu un labdarību

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sveiciens no Grēviņiem!

A post shared by Toms Grēviņš (@tomsgrevins) on Jul 5, 2018 at 10:21am PDT

Uz jautājumu, kā brāļi parasti satiek, Toms smejas: "Kurš tieši ir redzējis mīlīgos brāļus? Svarīgi ir saprast, kurā brīdī tas īssavienojums notiek un pēc iespējas darīt visu, lai to novērstu, bet viņi ļoti mīl viens otru un ļoti viens otru arī ienīst. Viss kopā rada dažādu noskaņu buķeti ik dienu mājās. Kings of Leon joprojām uz koncertiem izdauza kādus zobus vai iesit ar viskija pudeli, bet tik tālu, cik es esmu aizlasījies, tā ir tāda enerģijas izlāde, ko tu atļaujies tikai uz sev tuvāko cilvēku. Man nav brāļa tādā klasiskā nozīmē bijis, līdz ar to nav pašam savas pieredzes šādā situācijā."

"Bet, ja es patinu filmu atpakaļ, tad vienmēr, kur ir bijuši tuva vecuma brāļi, vienmēr esmu kaut kādu vardarbību viņu vidū redzējis."

Atbildot uz to, kas ir bijuši lielākie izaicinājumi, ar ko jāsaskaras audzināšanā, Toms stāsta: "Es domāju, ka visgrūtākais bija saprast, ka mēs piekopjam pedagoģiju, kurā tu nevis kaut ko aizliedz, bet tu piedāvā alternatīvu uzreiz. Tas ir atkarīgs no tā, kā tu pats esi audzināts un kā tu esi iedomājies pirms bērniem, kas un kā notiek. Mēs labi zinām, uz kurieni ved tas vienkāršais - šitā nedrīkst. Diskusija slēgta. Tas ir tas grūtākais - vienmēr atcerēties, ka tu nedrīksti būt noraidošs. Vienkārši jāpārbīda uzmanība kaut kur citur."

Jautāts, kā mainījušās domas par to, kā jāaudzina bērni, pirms viņi piedzimuši un šobrīd, Toms saka: "Es vienkārši neko nezināju, pirms bērni piedzima, tā kā tur nebija, kam mainīties. Tas nāca no jauna, bet neapzināti mēs diezgan daudz piedomājām abi divi ar sievu, rakājāmies savās atmiņu dzīlēs par to, kas ir tas, kas mums riktīgi nepatika un kas ir tas, ko mēs negribam nodot kā mantojumu saviem bērniem."

Toms stāsta, kā jūtas kā tēvs: "Ļoti labi, paldies! Tā es arī jūtos. Jūtos ar kaut kādu lielāku nozīmi šajā dzīvē."

"Es ilgu laiku biju mūsu bērnu dzīvē vienīgais apgādnieks," Toms atzīst. "Bet tas man nevienā mirklī neliedza atrast laiku būt kopā ar bērniem. Modeļi ir visdažādākie, bet tas, kas ir vīriešiem jāsaprot, ko mums rāda gan statistika, gan pieredze, gan vēl fundamentāla sapratne mūsu vīriešiem radusies par to, ka tas ir svarīgi būt kopā ar bērnu un ka tas ir svarīgi - piedalīties visos procesos. Ir svarīgi izbaudīt šādu iespēju, kas tev ir dota. Tā notiek tikai vienreiz ar katru konkrēto cilvēku. Tas nekad vēlreiz neatkārtosies. Mūsu grūtā ekonomiskā pieredze kā jaunai valstij, protams, neļauj tā gudri bieži vien paskatīties, kas notiek Skandināvijā, kāpēc tur, piemēram, Zviedrijā un Somijā, šī attieksme ir pilnīgi citāda un kāpēc tur lomu sadalījums ģimenē ir ļoti tuvs 50:50. Padomā, viņiem ir tāda pati, ja ne lielāka tumsa un briesmīgāki laikapstākļi nekā mums, bet viņi laimes indeksā ir kaut kur pavisam, pavisam citur pasaulē."

"Tev atliek pastaigāt pa Helsinkiem vai pa Malmi, tu to uzreiz redzi, tā ir sistēma, vide un sabiedrība, kurā cilvēks ir vienkārši nolikts pirmajā vietā. Nevis kaut kas cits. Cilvēks. Tas jau ir tas, uz ko mēs ejam."

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Trīs Grēviņi tramvajā!

A post shared by Toms Grēviņš (@tomsgrevins) on Jun 30, 2018 at 9:58am PDT

Dīdžejs atzīst, ka bērnu audzinšānā sanāk iesaistīties par maz: "Protams, tāpēc ka man ir īpatnēja profesija, man nav standarta profesijas. Es vēlās vakara stundās mēdzu būt uz skatuves un agros rītos esmu radio, bet es to ļoti cenšos atsvērt ar kaut ko pavisam citu."

"Man, apmeklējot jauno vecāku kursus, ļoti ātri pazuda kaut kāda baiļu sajūta, kas, kā es noprotu, runājot ar psihologiem, vīriešiem, nāk līdzi tajā brīdī, kad bērns ienāk dzīvē."

"Man nevienā brīdī nav bijis bail no bērna."

"Tas interesantākais piedzīvojums, ko šī baiļu nebūšana ir radījusi un ko joprojām es jūtu, citi apskata ar tādu ļoti interesantu attieksmi. Es pagājušogad, kad man vecākajam dēlam nebija vēl četri, ar viņu nedēļu padzīvojos pa Angliju. Divatā. Tas ir tik vienkārši! Lielākajai daļai tēvu ir jautājums - kā tad tā? Kā es varēšu? Agrāk es ceļoju viens pats, bet tagad to var darīt kopā ar viņu. Skaidrs, ka ir savādāk, bet mani tas pārsteidza, kad es ilustrēju šo piedzīvojumu Instagram, tas tika uztverts, ka es ar šo vienu nedēļu automātiski esmu kļuvis par labāko tēvu Latvijā. Tas nebija ne mans mērķis, ne arī tas tā ir. Kas ir jāaizved līdz šī gada Dod pieci! maratonam, ka šīs ir tēmas, par kurām ir jārunā."

"Būt tēvam man nav tik grūti, kā to mēģina bieži vien mūsu sabiedrībā mālēt. Tie iemesli ir dažādi. Viens ir kaut kāds psiholoģiskās lietas, radušās no tā, kā tevi audzināja. No otras puses - ir arī sievietes, kas nelaiž klāt vīrieti."

"Tad nu mums ir cerība, ka, ja mēs būtu izglītotāki visi, pirms bērns ienāk ģimenē, mēs varētu tiekties uz daudz foršāku sabiedrību, daudz smaidošāku sabiedrību."

Runājot par labdarību, Toms stāsta: "Es to visu daru un iesaistos, tāpēc ka savādāk man būtu jāapšauba vispār, ko es daru. Līdz labdarības maratonam Dod pieci!… Teikšu es tā. Ir klasiskie gadījumi, kad cilvēki aizbrauc tūrismā uz Indiju un atbrauc mājās tādi… Viņi mainās. Ļoti reti ir gadījumi, kad viņi nemainās, es tādus arī zinu, bet mums ir tādi klasiski, kā mēs zinām, Latvijas popkultūrā, gadījumi, kad ir notikusi vienkārši nomaiņa, un tad man tas kompass aizgāja uz citu pusi, kad mēs sākām Dod pieci!."

"Šis ir visskrupulozāk izdomātais un izstrādātais projekts. Tas ir nežēlīgi interesants, un tā formāta pieraksts vien aizņem kādas 70 lapaspuses. Tur ir tik daudz dažādu slāņu, bet kuri darbojas viens uz otra, un tas ir tas, kas šo pasākumu jau pirmajā gadā, kas sekoja līdzi, padarīja par kaut ko unikālu, par kaut ko tādu, kas nevar eksistēt nekur citur un nekā savādāk."

"Skaidrs, ka šī forma - ziedošana - bija pilnīga saprotama un skaidra, bet kas man nebija skaidrs - kas ar mani notiek kā ar izpildītāju tajā brīdī, kad es sāku iegrimt iekšā katrā konkrētā gada tēmā un kas notiek tad, kad es sāku ļoti daudz runāties ar mūsu līdzcilvēkiem par šo konkrēto tematu. Tas, ko viņi pastāsta, ir tas, kas man ir jāuzklausa, jo mēs šajās dienās kļūstam par tādiem publiskiem psihologiem, kuri caur sevi izlaiž visus ziņojumus, kas nonāk cilvēkiem. Pirmais maratons ļoti negaidīti bija piešķīris tam, ko es daru, jēgu."

"Man likās, ka vienīgā jēga no tā, ko es daru, ir tas, ka cilvēki uzzina, ja viņi guļ ar acīm ciet, cik ir pulkstens un, pirms viņi iziet ārā no mājās, uzzina, vai līs vai nelīs. Apmēram tāda bija manas profesijas lietderība līdz labdarības maratonam Dod pieci!."

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sveiciens svētkos!

A post shared by Toms Grēviņš (@tomsgrevins) on Apr 1, 2018 at 2:40am PDT

"Tad, kad mēs sākām visu šo, ļoti ātri parādījās sajūta, ka mēs vēl kaut ko varam izdarīt. Tas nav tikai pareizs pulkstens un kaut kādas muļķības. Nē, tās arī, protams, ir vajadzīgas, un tās padara šo profesiju par tik aizraujošu, cik tā ir, bet šeit mēs runājam par kaut kādu jēgpilnību tam, ko tu dari."

"Jau šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka mēs esam izdarījuši kaut ko ļoti iespaidīgu. Katrs izpildītājs pavisam noteikti ir iesaistījies iespaidīgākajā projektā, kādā vispār var iesaistīties. Protams, ir ļoti grūts tas sagatavošanās etaps, bet es klusībā pie sevis nevaru sagaidīt pirmdienas vakaru, kad tas viss sāksies. Tas 147 stundu skrējiens atkal dos ļoti dažādas emocijas, bet tā būs ļoti brīnišķīga sajūta."