Nevienlīdzīgā izglītība: Kāpēc mēs to pētījām?

Sākās vienkārši. Vairākus gadus pētot nevienlīdzību starp Latvijas skolām – lielās pret mazajām, pilsētas pret laukiem – novārtā bija atstāta Rīga, kur dzīvo visvairāk skolēnu.

Bija skaidrs, ka sociālā noslāņošanās galvaspilsētā, iespējams, ir vēl izteiktāka. Ja laukos mazas un vājas skolas esamību var pamatot ar tuvumu skolēna mājai, Rīgā šādu problēmu nav.

Kāp bezmaksas transportā, brauc, kur gribi. Līdz ar to ambiciozākie vecāki atvases iedabū labākā skolā, spējīgākie sastājas ģimnāzijās. Mikrorajonā paliek tie, kurus vecāki nekur nestumj.

Nebija ilūziju, ka Rīgas skolu problēma ir politizēta un tāpēc grūtāk runāt par risinājumiem.

Toreizējam izglītības ministram Kārlim Šadurskim (Vienotība) nez kādēļ likās, ka pašvaldību vēlēšanu kampaņa 2017. gadā ir īstais brīdis, kad runāt par vajadzību slēgt lielu daļu pustukšo un vājo galvaspilsētas skolu. Rīgas mērs Nils Ušakovs (Saskaņa) neizbēgami jutās aicināts paziņot, ka nevienu skolu Rīga neslēgs.

Tas, kam mēs nebijām gatavas, bija tādas cilvēku bailes runāt.

Lai tiktu pāri parastajai "krievi nāk, latvieši nepadodas" (vai skolu gadījumā drīzāk otrādi) retorikai, gribējām runāt par skolu kvalitāti caur vecāku prizmu. Gribējām izveidot divas nelielas filmas par divām krievu ģimenēm, no kurām viena izvēlējusies bērnu laist latviešu, otra – krievu skolā.

Atklātā sarunā par iemesliem, apsvērumiem, nākotnes iespējām, kas ļautu vienam otrā beidzot ieklausīties, jo parasti par krievu skolu problemātiku runā tādi personāži – Ždanoka, Gapoņenko, Ušakovs – kurus ieraugot, normāla latvieša reakcija ir izslēgt televizoru.

Izjūtot neuzticēšanos jau no pirmajiem uzrunātajiem, jo esam latvietes, nolīgām krievu žurnālisti. Pirmo ģimeni nofilmējām 9. maijā, jo saruna par krievu skolām lielā mērā ir arī saruna par latviešu un krievu kopienu attiecībām. Nākamajā dienā vidusskolnieces māte piekrišanu intervijai atsauca.

"Mēs esam parasti cilvēki, lojāli latvijci," viņa man teica. "Mēs nevēlamies iesaistīties politiskās spēlēs." Tā mums gāja lielu daļu vasaras.

Kolēģis, kas izvēlējās bērnu laist krievu skolā, nepiekrita, jo, ja pateikšot, ko patiešām domā, Latvijas medijos viņš vairs strādāt nevarēs.

"Mēs neuzticamies tam, kā jūs mūsu bērniem mācīsiet vēsturi un valodu," pēc vairāku stundu sarunas ar vīru, kāpēc īsti aizlaiduši bērnu krievu skolā, teica viena no mātēm.

Citi runāja par bailēm, ka bērni, iejūtoties latviešu vidē, sāks kaunēties no saknēm un vecākiem. Par to, ka krievu skolās neviens par izglītības kvalitāti nerunā, jo skolotāji, iebiedēti ar valodas inspekciju un "lojalitātes grozījumiem", baidās runāt.

Tas bija smagi, jo kāda ir mūsu demokrātija, ja mēs nevaram viens otram atklāti pateikt, kas mūs satrauc? Kā mēs varam to risināt?

Tad arī pirmo reizi dzirdējām pieņēmumu, ka pāreju uz izglītību latviski latvieši izdomājuši nevis tāpēc, lai sargātu savu mazo valodu, valsti un tautu, bet tāpēc, lai atņemtu krievu bērniem pēdējo iedomāto priekšrocību, kas palikusi – labas atzīmes eksaktajos priekšmetos (eksāmenu rezultāti latviešu un krievu skolās gan atšķiras minimāli).

Tas šokēja. Cik lielai ir jābūt neuzticībai saviem līdzcilvēkiem, lai ticētu, ka kāds sistemātiski, valstiski speciāli vēlas samazināt cita bērna iespējas?

Kad aiz slēgtām durvīm savācām interesantu krievu grupu – bērnu izglītībā ieinteresētus vecākus, skolas direktoru, kā arī tā saucamos krievu kopienas radikāļus – lai saprastu, kāpēc deviņas no desmit Rīgas vājākajām skolām ir krievu, viņi dažādos veidos centās apstrīdēt datus, lai tikai šo faktu nebūtu jāatzīst.

Nevienam no mums nebija vienas atbildes – un joprojām nav – kāpēc tas tā ir. Bet ir skaidrs, ka to nevar pieļaut.

Sevišķi tagad, jo ir skaidrs, ka pieņemtais lēmums par pāreju uz izglītību valsts valodā netiks mainīts.

Viena no problēmām, kas šīs sērijas ietvaros iezīmējās, ir latviešu valodas skolotāju trūkums, neadekvāti mācību materiāli un vāji rezultāti vidusskolu latviešu valodas eksāmenos. Šādos apstākļos reforma šo vidusskolu bērnu sekmes īstermiņā, visticamāk, samazinās.

Mēs nevaram prasīt no citiem latviešu valodas prasmes, ja nenodrošinām iespēju to mūsdienīgi un ar prieku apgūt.

Neuzticēšanās problēmu tas neatrisinās, bet vismaz nesamazinās viņu nākotnes iespējas.

Uz projekta sākumu.