Neviens īsti nesaprot, kāpēc cilvēkam vairs nav spalvu (4)

Žurnālists Džeisons Deilijs (Jason Daley) izdevumā “Smithsonian” raksta, ka evolūcijas teorētiķi ir izvirzījuši vairākas hipotēzes par to, kāpēc cilvēki, salīdzinot ar primātiem, ir kļuvuši teju pilnīgi kaili. Vai cilvēks ir adaptējies daļējai ūdens videi? Vai kaila āda ļauj mums nepārkarst dienas karstumā? Vai mēs esam zaudējuši kažoku, lai labāk varētu nolasīt viens otra emocijas un ķermeņa valodu? Zinātnieki vēl nav īsti pārliecināti, tomēr biologi ir sākuši saprast mehānismu, kas cilvēkiem liek būt “kailiem pērtiķiem”. Nesenā pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Cell Reports”, šī mistērija jau izpētīta molekulārā un ģenētiskā līmenī.

Viena no pētījuma autorēm Sāra Millara raksta, ka zinātnieki lielākoties nespēj paskaidrot, kāpēc uz cilvēka ķermeņa ir dažādu veidu mati.

“Uz galvas mums aug gari mati, bet citos ķermeņa rajonos īsi. Savukārt uz plaukstām un pēdām matiņi neaug. Neviens īsti nesaprot, kāpēc pastāv tādas atšķirības,” teica Millara.

Daudziem zīdītājiem uz ķermeņa ir rajons, ko dēvē par plantāra ādu, kas līdzinās ādai uz mūsu plaukstām un pēdām. Tomēr dažām sugām, piemēram, lāčiem un trušiem, plantāra rajonus sedz kažoks.

Kad zinātnieki izpētīja trušu plantāra rajonu, noskaidrojās, ka trušiem ir ļoti zems inhibitora proteīna Dkk2 līmenis, liekot domāt, ka tieši šā proteīna trūkums ir atbildīgs par apmatojuma augšanu. Lai to izpētītu, zinātnieki salīdzināja normāli attīstījušās peles ar pelēm, kas bija piedzīvojušas mutāciju, kuras rezultātā tām nebija Dkk2 proteīna. Atklājās, ka mutantu pelēm apmatojums auga arī plantāra rajonos.

Tomēr pētniece uzskata, ka ar proteīnu Dkk2 viss nebeidzas. Matiņi, kas bija izauguši uz mutantu peļu plantāra ādas, bija īsāki, mīkstāki un retāki nekā apmatojums citās vietās. Ar Dkk2 pietiek, lai novērstu apmatojuma augšanu, tomēr visus mehānismus, kas iesaistīti šajā procesā, ar proteīnu nevar izslēgt.

Lai arī tas viss vēl ir ļoti neskaidrs lauciņš zinātnē, tomēr nākotnes pētījumiem, kas pievērsīsies, piemēram, plikpaurības ārstēšanai, pamats ir likts.

Tiesa, lielais jautājums, kāpēc cilvēks evolūcijas gaitā kļuva gandrīz pilnīgi kails, joprojām nav atbildēts. Millara stāsta, ka ir daži acīmredzami pieņēmumi, piemēram, apmatojums uz plaukstām apgrūtinātu darbošanos ar dažādiem rīkiem. Arī apmatojuma trūkums uz pēdām praktiski būtu izskaidrojams, tomēr, kāpēc apmatojuma nav uz pārējā ķermeņa, nav saprotams.

Viena populāra hipotēze saucas “ūdens primāta teorija”. Tajā minēts, ka cilvēku senči dzīvoja Āfrikas savannās, vācot pārtiku un medījot dzīvniekus. Savukārt sausuma laikā tie pārcēlās uz oāzēm un ezeru piekrastēm, kur pārtika no seklos ūdeņos iegūstamiem gliemežiem, zivīm un citiem upuriem. Tā kā apmatojums ūdenī nekalpo par īpaši labu izolatoru, cilvēks evolūcijas gaitā zaudēja apmatojumu, bet ieguva papildu tauku slāni. Tiesa, šo hipotēzi neatbalsta nekādi fiziski pierādījumi, piemēram, fosilijas, tāpēc lielākā daļa zinātnieku to nopietni neuztver.

Pieņemamāka teorija ir šāda: kad cilvēka senči pameta vēsos un ēnainos mežus un nonāca savannās, tiem vajadzēja labāku termoregulāciju. Apmatojuma zudums ļāva tiem medīt dienā un nepārkarst. Līdz ar apmatojuma zudumu attīstījās arī sviedru dziedzeri, kas arī palīdzēja atvēsināties. Savukārt uguns atklāšana un apģērba izgudrošana ļāva pietiekami labi justies arī naktīs un vēsākā laikā.

Tomēr tā nav vienīgā iespējamā teorija. Visticamāk, apmatojuma zudums ir daudzu un dažādu faktoru rezultāts. Zinātnieks Marks Pagels, piemēram, ir izvirzījis teoriju, ka apmatojuma trūkums ļāva kontrolēt parazītu daudzumu uz ķermeņa. Galvas mati bija vajadzīgi, lai aizsargātos no saules tiešajiem stariem. Evolūcijas rezultātā cilvēks bez apmatojuma mātīšu acīs kļuva par veselīga partnera pazīmi.

Viena no intriģējošākajām teorijām vēsta, ka cilvēks apmatojumu zaudēja, lai uzlabotos tā emocionālā komunikācija. Proti, lai citi varētu nolasīt sarkšanu, zosādu, nobālēšanu utt.