"Vecāki, kuri bija atteikušies no bērniem, nāca tos ņemt atpakaļ!" Andrijas Likovas cīņa par "sistēmas bērniem"

Šī gada "Dod Pieci!" labdarības maratona ietvaros Andrija pieaicināta arī kā eksperte jaunās programmas izveidē, kuras mērķis ir laikus sniegt vecākiem morālu un praktisku atbalstu bērna ienākšanai ģimenē.

» Labdarības maratons Dod Pieci! ir klāt!

Andrija dalās atklātās pārdomās par bērnunamiem un to, cik svarīgs bērnam ir pieaugušo laiks, uzmanība un neviltota interese:

"Nesen biju aizbraukusi apciemot mūsu bērnus. Visu mūsu. Tos, kas vēl palikuši Jelgavas bērnunamā.

Viņi ir tikai daži, bet - debestiņ! - kas par troksni un spiegšanu, kad metas pretī! Pārgaidījušies. Kad viņi vienlaikus lido apskauties, nostājos, cik stabili spēju.

Cits caur citu viņi stāsta, kā jūtas un kas noticis, velk uz istabiņām, lai parādītu, kas tajās jauns, un ne uz mirkli neizlaiž no apskāvieniem. Jo ciešāk, jo, viņuprāt, labāk.

Ierauju gaisu.

"Andrij, mana debesmannā, es tevi mīlu!" tieši pie auss pilnā balsī iekliedzas trīspadsmitgadīgā S.

Tā nav bijis vienmēr. Kad viņus iepazinu, bērni bija citādi. Tagad šķiet teju vai neticami, ka viņi neapskāvās, nepauda emocijas un katru pieaugušo uztvēra vai nu ar milzu aizdomām, vai nekritiski - gatavi doties līdzi jebkuram.

Viņi ir strauji mainījušies. Zinu, cik smagi tas nāca. Un cik daudz spēka tas prasīja no darbiniekiem. Desmitiem un desmitiem reižu bērni pārbaudīja robežas un provocēja: Tiešām? Mani pieņems? Un arī tad, ja izārdīšu visu, kas pa rokai? Tiešām? Arī tagad? Un ja nu es...

Kad pieaugušie spēja turēt tik intensīvas emocijas, nezaudējot labvēlīgu attieksmi, tas bija kā apstiprinājums: "Tu drīksti just. Tas ir normāli." Beidzot viņi to drīkstēja! Un tikai tad sekoja nākamais līmenis, kas dziedināja, - bērni sāka pieņemt atbalstu un mierinājumu un veidot dziļākas attiecības.

Lūk, te tā ir - skaļa un neapstrīdama atbilde uz jautājumu, kas ir vajadzīgs katram bērnam. Pieaugušo laiks un uzmanība.

Esam auguši. Man liekas - tas bija tik nesen.

Šķiet, vēl tikko pārrāvu klusumu, kas valdīja ārpusģimenes sistēmā, un ziņoju par vardarbību bērnunamā; drīz mēs vācām drēbītes un mantas, lai piepildītu vienkāršas bērnu vajadzības, un tagad - neilgu laiku pēc skaļajiem notikumiem - jau runājam par vecāku izglītošanas programmu visas Latvijas mērogā. Nemoralizējošu, nepamācošu, bet gan atbalstošu.

Tik strauji viss ir mainījies! No bērnu glābšanas pa vienam vien līdz pamatīgam ilgtermiņa plānam, kā novērst ļaunāko - proti, lai nevienam vairs nebūtu jānonāk bērnunamā.  Man tas šķiet patiesi iedvesmojoši un tālredzīgi. Zinu, ka ne visi tam tic. "Ja nav labs vecāks, tad arī nekad nebūs. Nekādas mācības nelīdzēs," saka skeptiķi.

Pati esmu piedzīvojusi, kā cilvēki maina attieksmi. Līdz ar ažiotāžu ap bērnunamiem un runām par to, cik ļoti šajās iestādēs trūkst emocionāli drošu attiecību, dažos no tiem mainījās vadība un darbinieki. Un kas notika? Vairāki vecāki, kuri bija atteikušies no saviem bērniņiem ar veselības traucējumiem, nāca un ņēma tos atpakaļ. Jo jaunie darbinieki vecākiem parādīja - re, tavs jaukais bērniņš grib pie tevis, un tev ir spēks un mīlestība, lai to spētu. Būtībā viņi pateica: "Tu esi labs. Tu vari." Tik vienkārši.

Tieši to sniegs jaunā programma - izcels gaismā un vēl vairāk nostiprinās katra vecāka spēcīgākās puses. Un tādu ir visiem, ticiet man!

Tagad es pateikšu kaut ko, iespējams, kaitinošu... Robeža starp riska ģimenēm un visām pārējām nav nemaz tik plata, kā mums šķiet. Starp mums nav kosmosa! Nelaimīga apstākļu sakritība, un - hops! - mēs esam otrā pusē, un ar mūsu bērniem jau sarunājas bāriņtiesas darbinieki. Un arī tad, ja viss notiek ikdienas robežās, mēs bieži vien piedzīvojam vienas un tās pašas situācijas, izmisumu, dusmas, izbrīnu pašiem par savu reakciju... Piedzimst bērns, un līdz ar viņu - emociju okeāns un pārsteigums par to, kas notiek sirdī un prātā.

Bieži vien bērni ir mūsu lielākie skolotāji. Nav viegli. Kad es domāju par saviem trim skolotājiem, bērnunamiem, pārvērtībām, kas tajos notikušas, un ģimenēm, ar kurām privātpraksē strādāju diendienā, redzu to, cik līdzīgi mēs visi esam. Mums ir nepieciešams viens un tas pats. Psihologu valodā runājot - lai tiktu apmierinātas emocionālās vajadzības.

Lūk, tās vajadzības mums ir pilnīgi vienādas. Pēc drošas vides - kur varu teikt, ko domāju. Pēc tā, lai mani pamana.

Lai uzklausa, turklāt uzklausa no sirds. Skatoties acīs. Dzirdot, ko saku. Dzīvojot līdzi. Mierinot, ja vajag.

Atspoguļojot manu spēku, ja gadījumā esmu par to piemirsis. Pieņemot manu nespēku. Jaunā programma ir brīnišķīga iespēja visiem vienoti un vienā balsī pateikt, ka katrs cilvēks ir laika, uzmanības un pieņemšanas vērts.

Bērnam to vajag. Man to vajag. Un tev arī."