Patiesība vai mīts: trīs pārpratumi par HIV un AIDS vēsturi

Mīts: AIDS krīzi sāka “nultais pacients”

1982. gadā zinātnieki, kas pētīja virkni šīs slimības gadījumu Kalifornijas dienvidos, pievērsās “Pacientam O”, burtu “O” izmantojot, lai reprezentētu kādu, kas atrodas ārpus Kalifornijas. Šim pacientam bija vēzis jeb tā saucamā Kapoši sarkoma, kas bieži tiek saistīta ar HIV vīrusu. Pārpratuma dēļ burts “O” vēlāk kļuva par skaitli “0”, tāpēc sabiedrībā “pacients “O”” pārvērtās par “Pacientu 0” jeb vienkārši "nulto pacientu" (Patient Zero).

Žurnālists Rendijs Šilts savā grāmatā “And The Band Played On” (1987) izmantoja iesauku “nultais pacients”, lai apzīmētu pirmo iespējamo AIDS gadījumu, proti, stjuartu Gaitenu Dugasu, kurš, iespējams, inficējās pirms 1980. gada. Pirms savas nāves 1984. gadā viņš lepojās, ka viņam ir bijuši simtiem vīriešu dzimuma partneri. Viņš tiek saistīts ar 40 citiem AIDS gadījumiem un tiek dēvēts par vīrusa izplatīšanās galveno posmu.

Tomēr 2016. gadā zinātnieki noskaidroja, ka Dugass nebija vainojams pie epidēmijas izplatīšanās Ziemeļamerikā. Pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Nature”, apstiprināts, ka vīrusa celmi, kas bija Dugasa asinsritē, ir nākuši no kāda cita cilvēka. Iespējams, vīruss no Āfrikas nonācis Haiti 1967. gadā, bet 1971. gadā no Haiti nonācis Ņujorkā, savukārt pēc tam, 1976. gadā, aizceļojis uz Sanfrancisko.

Tas, kā tieši vīruss izplatījās, joprojām tiek pētīts. 2014. gada pētījumā rakstīts, ka vīruss radās 1920. gados Kongo. Savukārt 2011. gadā publicētā grāmatā “The Origin of AIDS” autors, ārsts Žaks Pepins raksta par to, ka vīruss cilvēka organismā nonācis pēc saskarsmes ar šimpanzēm Kongo mežos 60. gados.

Mīts: AIDS aktīvisms norisinājās tikai Ņujorkā, Kalifornijā un Vašingtonā

Lai arī visas zināmākās AIDS aktīvistu grupas, kas cīnījās ar slimības izplatību, kā arī nodarbojās ar sabiedrības izglītošanu, nāk no šīm ASV pilsētām, tomēr tas nebija tikai piekrastes fenomens. Daudzas mazāk zināmas, tomēr tikpat nozīmīgas aktīvistu grupas darbojās visā valstī.

Denverā darbojās aktīvistu grupa, kuru vidū bija aktieris, komponists un dramaturgs Dens Tērners un pašpasludinātais AIDS plakātu zēns Bobijs Kempbels. Abi vēlāk mira no AIDS.

Čikāgā aktīvi darbojās karikatūrists Denijs Sotomērs, bet Sietlā Tečers Beilijs finansēja “Beilija Bušē namu”, kas kļuva par nozīmīgu atbalstu AIDS slimniekiem. Nams nosaukts viņa un viņa partnera vārdā, kurš no AIDS nomira 1989. gadā.

Mīts: AIDS krīze ir beigusies

Lai arī ar AIDS saistītu nāvju skaits ir samazinājies un ārstēšana ir kļuvusi efektīvāka, tomēr medikamentu pieejamības jautājums joprojām ir nozīmīga problēma. Mūsdienās AIDS nāves joprojām pieaug Austrumeiropā un Centrālāzijas reģionā, kā arī Vidējos austrumos un Ziemeļāfrikā. Pēc 2018. gada aplēsēm, šajos reģionos 2017. gadā ar AIDS slimojuši vairāk nekā 120 tūkstoši cilvēku, salīdzinoši 2000. gadā tie bija 60 tūkstoši.

Savukārt Krievijā ir reģionā lielākais HIV inficēto skaits. No 80. gadiem līdz 2016. gadam slimības gadījumu skaits ir sasniedzis vienu miljonu. Pirmais saslimšanas gadījums tika reģistrēts 1987. gadā Maskavā. 39% no 2017. gadā reģistrētajiem pacientiem bija narkomāni.

AIDS slimnieku situācija Krievijā ir slikta; to tikai saasina neiecietība pret gejiem, daudzu cilvēku sliktie dzīves apstākļi, kā arī tas, ka centri, kuros mitinās HIV inficētie, bieži kļūst par terorisma mērķi.

Tomēr nav svarīgi, kurā pasaules malā cilvēks dzīvo, jo, lai arī pašreizējie medikamenti ļauj pagarināt inficēto mūžu, tomēr joprojām nepastāv vakcīna vai zāles pret šo slimību. Lai arī AIDS pagātne ir raiba un gara, tomēr AIDS krīzes beigas nozīmēt vēl būtu par agru.