Armands Šķēle - 800 tūkstoši, "Porsche Cayenne" un cīņa par dzīvību

Armands Šķēle dzimis 1983. gada 4. septembrī. Savu profesionāļa karjeru uzsāka "Brocēnos" 1999. gadā, bet 2000. gada Eiropas U-18 čempionātā pie gadu vecākiem viņš bija turnīra otrais rezultatīvākais spēlētājs. Viņa talants lika runāt par sevi jau lielākos mērogos. Jau 2001. gadā, knapi sasniedzis pilngadību, devās leģionāra gaitās, pārstāvot Vroclavekas "Anwil", ar kuru 2003. gadā izdevās kļūt par Polijas čempionu. Nākamā pieturvieta bija Beļģija, taču 2006. gadā Armands atgriezās mājās, pievienojoties "Barons/LMT" un, šķiet, sasniedza savu karjeras augstāko punktu - "Arēnā Rīga" uz baronu mačiem nāca tūkstoši, lai vien vērotu dueli Armands Šķēle vs Sandis Valters, kurš tobrīd pārstāvēja Rīgas ASK.

Valtera "trīnīši" pret Šķēles neordinārajiem caurgājieniem un "Barons" izdalītās n-tās brīvbiļetes - tā, lūk, bija Latvijas basketbola klasika, ko tagad atceramies ar siltām jūtām.

2008. gadā Šķēle kļuva par Latvijas čempionu un kopā ar "Barons/LMT" veica ierakstu Latvijas basketbola vēstures grāmatās - tika izcīnīts FIBA Eiropas kauss (trešais spēcīgākais Eiropas klubu turnīrs). Vēl līdz šai dienai nevienai Latvijas komandai pēc neatkarības atjaunošanas nav izdevies uzvarēt starptautiskā turnīrā un izskatās, ka arī pārskatāmā nākotnē tas nenotiks. Lieki piebilst, ka Šķēle bija viens no, ja ne galvenais, vilcējs šajā sasniegumā.

Rīgā viņš bija rokzvaigzne - tūkstoši "Arēnā Rīga", visi mazie "balleri" saviem vecākiem sporta veikalu plauktos ar mirdzošām acīm norādīja uz Stīva Neša apavu modeli, jo ar tādiem spēlēja Armands. Un kurš gan Rīgā nezināja viņa "Porsche Cayenne"...

Un kā nu ne - tā laika "Barons" kluba īpašnieks Ivo Zonne parūpējās par vēl aizvien iespaidīgāko līgumu, ko saņēmis kāds spēlētājs, spēlējot Latvijā - 800 tūkstoši latu (pāri miljonam eiro) uz trīs sezonām.

"Es zinu, ka nebiju labākais piemērs ārpus laukuma un ar mani nebija viegli, bet varu pateikt vienu, ka katrā treniņā un spēlē atdevu visus 100%," savā atvadu no sporta paziņojumā raksta Šķēle.

Bulvāra preses virsrakstos Šķēle bija biežs viesis - te kādā klubiņā ālējies, te kārtējais skandāliņš un soda kvītis par automašīnas novietošanau neatļautās vietās viņš krāja kā pokemonu fiškas... Taču tas neietekmēja viņa sniegumu laukumā, kur aizvien viņš bija noteicošā figūra, lai arī kur, un pret ko, bija jāspēlē.

Pēc eiforijas nāk kritumi un tā notiek arī sportā. Un tad nāca, t.s., baigā vasara izlasē. Zem valsts karoga sapulcējās viss Latvijas basketbola zieds - Kaspars Kambala, Kristaps Valters, Andris Biedriņš, Jānis Blūms, Kristaps Janičenoks un Šķēle. Tiesa, sagatavošanās posmā traumu guva Sandis Valters, bet izslēgts (ne)zināmu iemeslu dēļ tika Kaspars Bērziņš. Runājot par disciplīnu, basketbola līdzjutējiem 2009. gada vasara asociējās ar "tusētāju paaudzes" (šo rindu autoram gan neiet pie sirds šis apzīmējums) norietu. Edgara Buļa atskaite LBS, kurā viņš aprakstīja disciplīnas pārkāpumus, kļuva publiska. Vēlāk vairākiem spēlētājiem tika piešķirtas diskvalifikācijas no izlases. Par vienu no grēkāžiem tika pasludināts arī Šķēle, kuram tika piešķirti divi gadi.

Jāatzīmē, ka līdz tam viņš nekad izlasei neatteica - bija klāt četros EČ finālturnīros pēc kārtas, un piedalījies arī vienā pēc tam, kad bija izcietis diskvalifikāciju un pārcietis smagu slimību.

Latvijā pēc "treknajiem gadiem" iestājās ekonomiskā krīze, kas atstāja iespaidu arī uz basketbola līmeni. Ilgi neatradis jaunu klubu, Šķēle pievienojās Itālijas augstākās līgas klubam, kas bāzējās Neapolē. Tur viņš spēlēja komandā kopā ar vairākiem izbijušiem NBA spēlētājiem, tostarp, Lebrona Džeimsa labu draugu Deimonu Džounsu.

Pēc Itālijas nāca Spānijas pieredze, proti, sarunas bija teju finiša stadijā, taču līdz līguma noslēgšanai nenonāca. Un veselības problēmas - konstatēts meningīts un operācija. Pēc tam viņš nonāca Kurzemē - BK "Ventspils" rindās, kur paspēja aizvadīt divus mēnešus.

Vēlāk ceļi veda uz Ukrainu, taču tur tika aizvadīta vien viena vienīga spēle. Ņemot vērā slimības vēsturi, ukraiņi bažījās par viņa veselības stāvokli. Jāatzīst, ka arī viņš pats vienā no intervijām pirms došanās uz Ukrainu atzinis: "Likās jau, ka basketbols ir jāmet pie malas un jāiet darīt kas cits."

Taču atradās klubs, kas viņam ticēja. Nākamā pieturvieta bija tepat, kaimiņos, Tallinas "Kalev/Cramo". Paralēli Igaunijas posmam, 2012. gadā Šķēle vēlējās atgriezties nacionālajā izlasē, taču plānus izjauca slimība - atkārtots meningīts. Daudz tika spekulēts, vai viņš vēl kādreiz spēs atgriezties laukumā, taču spēja. Īsā laikā kopā trīs meningīti - ir cilvēki, kas neiztur pat vienu...

Viņš kļuva par trīskārtējo Igaunijas čempionu. Šo rindu autors atminās Valda Valtera vārdus sporta raidījuma "Overtime" ietvaros - "Tas ir labi, ka ir čempions, bet jautājums - kāpēc viņš ir trīskārtējs Igaunijas čempions?" Ar to domājot, ka šī latiņa nepavisam neatbilst Armanda spējām un talantam. Taču dzīvē ir lietas, kas piesakās nebrīdinot. Veselības problēmas darīja savu, taču līmenis vēl aizvien bija solīds - VTB Vienotā līga, ULEB kauss...

Pabumbojis Turcijas otrajā līgā, atgriezās Tallinā, un kā vēlāk izrādījās, tā arī bija pēdējā pieturvieta kā leģionāram. 2015./16. gada sezonā trīs spēles aizvadītas tolaik jau "Barons Kvartāls" rindās, pēc nonācis "Valmiera"/"ORDO" komandā, kur tika piepildīts viens no sapņiem - spēlēts kopā ar brāli Aigaru, bet sezonas noslēgumā virs galvas celts Latvijas čempionu kauss! Pie tam izšķirošajā septītajā mačā tieši Armands bija rezultatīvākais spēlētājs komandā.

Pēc triumfa ar Valmieras komandu, Šķēle pievienojās "VEF Rīga" un sezonu sākā ar šādiem vārdiem:

Viņš atkal kļuva par čempionu, pēc kā viņš teica: "Turpināšu spēlēt. Redzēs, kas būs nākamsezon. Pa vasaru jāpatrenējas, jāpastrādā vairāk uz vājajām vietām un tad jau var skatīties, kas tālāk. Gribu spēlēt vēl vismaz divus gadus." Diemžēl, šie vārdi nepiepildījās un savu pēdējo sezonu profesionālajā basketbolā Armands aizvadīja 33 gadu vecumā.

Vēlāk pilsētā runāja, ka viņš varētu pievienoties kādai komandai - te Jūrmalā, te Rīgā, te pavīdēja citi varianti. Starp citu, vēl šovasar viņš bija gatavs atgriezties pat pēc viena gada izlaišanas. Valmierā uz biroja galdiem stāvēja jau līguma kopijas, taču korekcijas ieviesa "Valmiera"/"ORDO" izformēšanās. Un tagad tās ir atvadas.

"Beigās ne viss sanāca kā gribētos, bet neko nenožēloju, jo tāds bija mans ceļš. Arī daži sapņi piepildījās - spēlēt pret labākajiem un kopā ar labākajiem Latvijas izlasē, kā arī izcīnīt vairākas zelta medaļas. Lai kā arī būtu, basketbols vienmēr paliks manā sirdī, kā arī dažas karsējas (te gan nedaudz iesmejot - red.). Es nekur nepazudīšu, sekošu līdzi mūsējiem un, protams, mācīšu mazo brāli Aigaru, kā jāspēlē."

Ar šiem vārdiem no lielā basketbola atvadījās Šķēle...