Ģenētiskas mutācijas un garlaicība - kas sagaida pirmos astronautus uz Marsa? (1)

"Ja bez skafandra iziesiet uz Marsa, jūs nosalsiet līdz nāvei un jums nebūs ko elpot. Un, ja šie apstākļi jūs nenobeigs, tad radiācija to mierīgi var izdarīt," tā par problēmām, kas sagaida kolonistus uz Sarkanās planētas, saka amerikāņu rakstnieks, grāmatas Kā mēs dzīvosim uz Marsa autors Stīvens Petraneks.

Petraneks ir viens no ekspertiem, kurš konsultēja National Geographic dokumentālās drāmas Marss tapšanā. Viņš apkopojis nopietnākos riskus, ar kuriem nāksies rēķināties, dodoties misijā uz Sarkano planētu. 

Radiācija

Mūsu planētas magnētiskais lauks un atmosfēra dabiski aizsargā mūs no kaitīgā kosmiskā starojuma. Taču uz Marsa šīs aizsardzības nav, tādēļ Sarkanās planētas iemītnieki ir pakļauti lielākam apdraudējumam, kas ilgtermiņā palielina audzēju un ģenētisko mutāciju risku, kas var atstāt iespaidu uz jaundzimušiem bērniem. Iespējams, kolonistiem starojuma ietekmē var mazināties lēmumu pieņemšas spējas.

"Protams, astronauti var dzīvot krātera dibenā, Saules staru ēnā, tā izvairoties no tiešas radiācijas, taču tas viņus neaizsargās no īstajiem slepkavām - kosmosa stariem."

"Lielākais izaicinājums būtu uz Marsa atrast, piemēram, lavas cauruli vai alu, kurā var patverties no kosmosa stariem un radiācijas," skaidro Petraneks.

NASA aprēķinājis, ka brauciens uz Marsu un sešu mēnešu atrašanās uz tā palielina astronautiem audzēju risku par aptuveni 5%. Kā iespējamais risinājums šobrīd tiek izskatīta iespēja apmest mājas ar Marsa augsni vai arī izveidot īpaši aprīkotas telpas, kur astronautiem atkopties no radiācijas ietekmes. 

Samazināta gravitācija

Cilvēku muskuļi un kauli ir piemērojušies Zemes gravitācijas spēka pārvarēšanai.

Uz Marsa smaguma spēks ir tikai 38% no ierastā, tādēļ astronautu muskuļi ātri atrofēsies, bez īpašiem piesardzības pasākumiem tas var notikt gandrīz dažu dienu laikā.

Turklāt regulāra trenažieru izmantošana ir tikai daļējs risinājums - samazinātā gravitācija rada problēmas kauliem, kuri, straujāk nekā parasti, zaudētu kalciju. Daži zinātnieki pieļauj, ka samazinātā gravitācija var ietekmēt arī redzes asumu - tā arī var radīt lielāku komplikāciju risku grūtniecības laikā un paildzināt uz Zemes dzimušu cilvēku mūžu. Taču pēdējie divi ir pieņēmumi, kuriem apstiprinājums vai noliegums būs jāmeklē reālās ekspedīcijās uz Sarkano planētu.

Tiesa, NASA speciālisti kosmosā strādājošo astronautu novērojumos ir atraduši risinājumus, kā ar vingrinājumiem un medikamentiem mazināt zemās gravitācijas izraisītās sekas. Savukārt futurologs Mičio Kaku, kuru skatītāji redzēs dokumentālajā drāmā Marss, pasmīn, ka, ja uz Marsa rīkotu Olimpiskās spēles, tad labākie daiļslidotāji vai akrobāti varētu gaisā veikt pat septiņus apgriezienus.

Mokoša garlaicība

Tiek pieļauts, ka garie mēneši, kopā ar vien dažiem kolēģiem un bez izklaides iespējām, būs sarežģītākā Marsa ekspedīcijas daļa. Marsa simulatoros pētnieki ir pamanījuši, ka eksperimentu dalībnieki saskaras ar t.s. trešā ceturkšņa sindromu.

Proti, deviņu mēnešu misijas sākumā viss norit labi, bet tad rodas aizvien vairāk emocionālu problēmu - viszemākais punkts tiek sasniegts tieši pirms noslēguma.

Vairākus gadus garā misijā uz Sarkano planētu, emocionālās veselības problēmas būs daudzkārt lielākas.

Izrādās, garlaicība tiek uzskatīta par stresa formu - ja prāts netiek nodarbināts, tas "aizklīst" prom no reālās dzīves un kavējas sapņos, domās, pašizpētē. Ja šādi procesi ir pārāk ilgi, tas var apdraudēt smadzeņu normālu darbību. Hroniska garlaicība korelē ar depresiju un uzmanības deficītu. Zinātniekiem ir jādomā, kā risināt šo problēmu, jo miljoniem kilometru no mājām garlaikots astronauts var sākt pavirši izturēties pret drošības procedūrām vai meklēt riskantas izklaides, lai tiktu galā ar garlaicību.

Viens no risinājumiem ir saplānot un lietderīgi pavadīt katru nomoda brīdi. Ja ne, tad laiku var pavadīt, svinot kādu pavisam muļķīgu notikumu vai gadadienu.