Latviete Heidi par dzīvi Amerikā: ugunsnelaime, dēla pārcelšanās un diagnoze (3)

Kā viss sākās

Savulaik smagais skolas laiks un diagnoze vēzis licis mainīt dzīvi. Jau daudzus gadus Heidi par savām mājām sauc Ameriku. Šķiet, ka visa viņas dzīve ir viena vienīga cīņa. Bijis jāpiedzīvo ne tikai vēzis, bet arī ēšanas traucējumi skolas laikā un vardarbība ģimenē - mīļotais vīrs viņu sitis. Kā viņa reiz teica: "Sākumā viss bija ļoti rožaini, līdz brīdim, kad viņš mani piekāva." Arī vēzi izdevies apkarot - palīdzējusi operācija. 

Heidi pieņēma lēmumu pārcelties uz Ameriku. Darījusi daudz ko - strādājusi par auklīti, mācījusies un gribējusi izmainīt savu dzīvesveidu, kā arī palīdzēt citiem. Tā kā pašai Heidi bijušas problēmas ar lieko svaru, viņa nolēmusi izmācīties par personīgo treneri un uzlabot veselību - kā sev, tā citiem. Meitene aizrāvās ar sportu, atmeta smēķēšanu un pārstāja lietot alkoholu. Tas viss kopumā viņai palīdzējis nomest 30 kg liekā svara.

Dzīvojot Ņujorkā, viņa iepazinusies ar sava  bērna tēvu, tomēr vardarbība pielikusi punktu attiecībām. Bijis tik grūti, ka esot pat gribējies darīt pašnāvību. Zinot, ka vientuļajai mātei būt ir ļoti grūti, viņa tomēr nolēma, ka dēlu audzinās viena. Dēls esot viņas lielākā iedvesma, tāpat kā treneres darbs un vēlme palīdzēt cilvēkiem.

Pārmaiņu laiks un mīlestība

Ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi. "Ļoti daudz kas ir mainījies manā dzīvē," stāsta Amerikā dzīvojošā Heidi. "2016.gada septembrī nejauši iepazinos ar Marvinu (nu jau manu vīru). Iepazināmies caur Facebook. Mums bija viens kopīgs draugs. Es viņu pamanīju un nespēju par viņu nedomāt. Saņēmos un izlēmu uzaicināt draugos. Viņš pieņēma manu uzaicinājumu un uzreiz man uzrakstīja vēstuli. Teica, ka es izskatoties pārāk laba, lai būtu patiesība. Tikai pasmējos, jo tādus komplimentus nebiju pieradusi dzirdēt. Tā nu mēs sākām runāt, un te nu mēs esam - pāris gadus vēlāk."

"Kad iepazināmies, viņš dzīvoja Portlendā, Oregonas štatā. Es dzīvoju Ņujorkā. Starp mums bija 6 stundu lidojums - aptuveni 3 tūkstoši jūdžu, bet mūsu draudzība un mīlestība auga, neskatoties uz distanci. Viņš brauc pie manis ciemos, es braucu pie viņa."

"Diemžēl 2017. gada februārī manai omītei bija insults un viņa nomira pāris dienas vēlāk," Heidi atceras. "Es nekavējoties rezervēju biļetes un ierados uz viņas bērēm. Tas laiks bija loti smagi, jo omīte ir cilvēks, kas mani uzaudzināja un izveidoja mani par cilvēku, kas esmu šodien. Latvijā pavadīju nedēļu. Kad atgriezos Ņujorkā, pēc pāris dienām lidoju uz Portlendu pie Marvina, jo biļetes jau sen bija rezervētas. Viņš mani gribēja iepriecināt, un aizbraucām uz Sietlu, jo Sietla vienmēr man bijusi galamērķis, uz kuru vienmēr esmu gribējusi aizbraukt. Aizbraucām, un tur, Space Needle, augšā Marvins lūdza manu roku. Ļoti romantiski. Sapratām, ja esam saderināti, vienam no mums ir jāpārvācas. Es uzreiz teicu, ka es būšu tā, kas pārvāksies, jo no Ņujorkas jau diezgan ilgi gribēju aizbraukt. Mēnesi vēlāk braucu ar dēlu pāri valstij savā mazajā auto," stāsta Heidi.

Grūtais kopdzīves sākums un psiholoģiskais terors no dēla

"Diemžēl, kad pārvācāmies, viss nebija rožaini. Jāatzīst, ka mūsu kopdzīves sākums bija ļoti skumjš. Dēls absolūti atteicās pieņemt Marvinu, kā arī viņa meitu Džeidi. Viņa nepieņemšana izpaudās ar psiholoģisku teroru, kā arī fizisku Marvina meitas iespaidošanu. Mēs ļoti aktīvi mēģinājām meklēt palīdzību gan pie ārstiem, gan pie psihiatra.

Diemžēl visi kā viens piekrita, ka mēs šajā situācijā nevaram palīdzēt viņam, un es pieņēmu ļoti smagu lēmumu - sūtīt bērnu atpakaļ uz Ņujorku pie tēva..." ar smagu sirdi atceras Heidi.

"Ņujorkā dzīvo arī mana mamma, un viņa pavada ļoti daudz laika ar manu dēlu. Es ar dēlu uzturu ļoti ciešu kontaktu, sazinos ar video zvaniem, bet klātienē neesam tikušies jau kopš pagājušās vasaras... Viņam Ņujorkā tiek sniegta palīdzība, un tas ir kas tāds, ko es diemžēl šeit nevarētu darīt. Protams, nav viegli dzīvot tik ļoti tālu no sava bērna. Es uz sevi dusmojos katru dienu, ka neesmu viņa dzīvē klātienē,  diemžēl es viņam nespēju dot to, kas viņam bija nepieciešams."

Jauna nelaime - ugunsgrēks un pajumtes zaudēšana

"Pagājušogad vasarā, aptuveni nedēļu pēc mana dēla Skailera aizbraukšanas uz Ņujorku, mums notika nelaime - mūsu dzīvokļu māja nodega, un nodega viss. Vienīgais, ko izdevās saglābt, bija mūsu abu pases, kuras es paslēpu aiz ledusskapja, un omītes pērles. Domāju, ka omītes pērles izdzīvoja, jo viņa no augšas mūs sargāja. Paldies Dievam, neviens netika ievainots.

Diemžēl visi cilvēki, kas dzīvoja mūsu mājā (kopumā bija 8 dzīvokļi) palika bez dzīvesvietām. Daudzi tika ielikti patversmēs.

Mums paveicās, jo mana darbavieta (tobrīd strādāju veco laužu pansionātā) mums piedāvāja tur palikt divas nedēļas bez maksas, kamēr atkopsimies un atradīsim kaut ko. Mūsu draugi arī izveidoja Gofundme lapu, kurā mums cilvēki ziedoja naudu, lai varam iegādāties drēbes un mēbeles. Arī vietējie draugi ļoti palīdzēja ar drēbēm, virtuves piederumiem utt. Mēs ar Marvinu abi esam ļoti pateicīgi par palīdzību.

17.novembrī, pagājušogad, apprecējāmies. Kāzas bija ļoti mazas, bijām tikai četri cilvēki un fotogrāfe, bet kāzas bija tiešām ļoti skaistas un tieši tādas, kādas mēs gribējām.

Tagad dzīvojam nelielā mājā ārpus Portlendas," stāsta Heidi. 

Veselības problēmas, iedzimta slimība un skumjas pēc Latvijas

"Šā gada sākumā ļoti pievērsos kultūrisma konkursiem," viņa turpina. "Sen to nebiju darījusi, un vīrs mani loti uzmundrināja, lai sekoju savam sapnim atkal uzkāpt uz skatuves. Noalgoju treneri un sāku ļoti aktīvi trenēties. Diemžēl aprīlī sāku pamanīt, ka esmu ļoti piekususi, konstatēju vēdera sāpes.

Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Ārsti uztaisīja asins analīzes un brīdināja, ka manas aknas ir kā alkoholiķim, lai gan alkoholu nelietoju.

Tad nu mani nosūtīja pie aknu speciālista, un pēc ilgākām pārbaudēm, tajā skaitā arī aknu biopsijas, man diagnosticēja Vilsona slimību. Šī iedzimtā slimība ir ļoti reta, un cilvēki reti kad zina, ka viņiem tā ir, jo simptomi principā ir nelieli. Ja nebūtu tik ļoti pievērsusi savam ķermenim un sajūtām uzmanību, manas aknas būtu nonākušas līdz cirozei un būtu nepieciešams transplants. Tagad lietoju zāles, un pamazām situācija un veselības stāvoklis uzlabojas, bet ar šo slimību man būs jādzīvo visu atlikušo dzīvi, un diemžēl kultūrismam, vismaz profesionālā līmenī, ir jāatmet ar roku...

Tā kā veselības dēļ bija tik ļoti liels nogurums, ka nevarēju pat no gultas izkāpt, diemžēl atmetu ar roku arī treneres karjerai, jo es to fiziski vairs nespēju. Mana sirds un dvēsele vienmēr palīdzēs cilvēkiem, un es to joprojām daru virtuāli, bet ne klātienē."

Tagad Heidi strādā par CPR/OSHA instruktori. Darbs viņai ļoti patīkot. Izdodas arī ceļot ar darbu un iepazīt jaunas vietas un cilvēkus.

"Protams, pēc Latvijas skumstu. Vairāk pēc tām vērtībām un dziesmām, ko tikai latvieši sapratīs.

Esmu diezgan aktīva dalībniece Latvijas Oregonas savienībā. Ja vien iznāk laiks, vienmēr mēģinu piedalīties visos notikumos. Tikko piedalījāmies Latvijas simtgades svinībās. Biju ļoti patīkami pārsteigta, cik daudz latviešu ieradās. Finālā mums nebija pat tik daudz krēslu, kur visus sēdināt. Es ļoti lepojos, ka esmu latviete, diemžēl sevi neredzu kā cilvēku, kas atgrieztos Latvijā uz dzīvi. Amerika ir mana valsts, nākamgad plānoju kļūt par pilsoni. Protams, Latvijas pilsonību paturēšu, jo, kā jau teicu, ar to ļoti lepojos. Ļoti gribu aizvest vīru uz Latviju un ceru, ka to drīz arī īstenosies darīt."

"Ko es gribētu ieteikt sievietēm, kam šķiet, ka viss šķiet bezcerīgi, kur smelties iedvesmu? Pirmkārt, nepadoties. Zinu, skan smieklīgi un brīžos, kad bezcerība ir vienīgais, ko redzi, dzirdēt "nepadodies" ir pēdējais, ko gribi. Tomēr esmu iemācījusies, ka, neskatoties uz to, cik slikti ir, tas pāries. Nekas nav mūžīgs - nedz sliktie laiki, nedz labie.

Viss plūst un mainās," viņa uzskata. "Esmu atradusi, ka meditācija ir ļoti labs palīglīdzeklis. Sāku ar to nodarboties pēc omītes nāves, un tas man ir ļoti, ļoti palīdzējis ievilkt dziļi elpu un pieņemt to, ka dzīvē viss plūst un mainās. Otrkārt, esmu dabas cilvēks un domāju, ka mēs visi esam kontaktā ar dabu. Ja manas veselības problēmas auga, es devos pie dabas, un Oregona ir viens no skaistākajiem štatiem šajā valstī, jo te ir, kur iet pārgājienos visu laiku. Iesaku doties dabā, pie ūdenskrituma, kaut kur, kur esi tālu no civilizācijas, un tici man, visas problēmas kaut uz mirkli pazudīs. Vismaz emocionāli izdosies atpūsties - kaut uz mirkli. Treškārt, meklēt palīdzību - draugi, ģimene, speciālists. Ja situācija ir nekontrolējama, tas nav nekas nosodāms - meklēt speciālista palīdzību. Esmu vairākas reizes mūžā bijusi pie speciālista, jo trauma ir bijusi pārāk liela, lai ar to tiktu galā pati. Es no tā nekaunos un gribu uzmundrināt. Ja šķiet, ka pati ar problēmu galā netiksi un ģimene un draugi nespēj palīdzēt, meklē speciālista palīdzību.

Un, ceturtkārt, atceries, ka viss pāries un ka finālā tu būsi daudz spēcīgāka. Atceries, ka Dievs vai kosmoss, neatkarīgi no tā, kādam spēkam tici, mums nedod vairāk kā spējam panest..."

Fotogalerija: Latvieši ārzemēs: Heidi