Kalnu un distanču slēpošana – tautas sports Latvijā

Latvijas kalni un slēpošanas trases ir eksotika

Daudzi to neapzinās, bet mūsu kalni ir ekskluzīvi, varētu pat teikt - eksotiski. Daudz kur pasaulē nav tādu īsu, dinamisku nobraucienu, kas ilgst vien 20 sekundes. Kalnu daudzveidība Latvijā ir ļoti plaša. Arī es neesmu bijis visās vietās, bet tas ir mans mērķis - ik pa laikam doties uz tādu vietu, kur vēl neesmu bijis, piemēram, kaut kur dziļi mežā – nogāze, kuru zina tikai vietējie, to vērts izbaudīt. 

Ziemas sporta entuziasti vienmēr cer, ka kalnu sezonu varētu atklāt jau decembra sākumā, protams, ne vienmēr tas izdodas, bet ideālā variantā sezona ir no decembra līdz pat martam. Ir gadi, kad var sākt tikai janvārī, kas ir neparocīgi gan entuziastiem, gan profesionāļiem. Latvijas laika apstākļos grūti kaut ko ieplānot – sniegs ir, te pēkšņi vairs nav! Protams, tas rada zaudējumus kalnu uzturētājiem un preču tirgotājiem, kad ziemai paredzētās preces paliek veikala plauktos. Arī tāda situācija ir jāparedz. Bet ļoti ceru, ka varēsim sākt jau decembrī! Kad Latvijā ir īsta ziema, to var ļoti izbaudīt – tas ir skaists laiks.

Pareiza trases izvēle un kvalificēti instruktori

Viena no vietām, kur atrodami lieliski kalni un atpūtas bāzes, lai baudītu ziemu un atpūstos, ir Sigulda. Tur ir vismaz trīs trases, kuras pats personīgi esmu iecienījis un iesaku arī citiem: „Kords” trase, „Kaķīškalns” un pilsētas trase. Protams, tās nav vienīgās, ir vēl daudz citu vietu, kur aizbraukt – Baldone, Milzkalns, Riekstu kalns un citas. Visas pat nav iespējams atcerēties.

Visās manis iepriekš minētajās vietās ir gan iesācēju un bērnu trases, gan nopietnākas nogāzes, kas paredzētas jau pieredzes bagātākiem un prasmīgākiem slēpotājiem. Ja nav iepriekšējas pieredzes, nav jāsatraucas, jo brīdī, kad esi apguvis prasmes uz mazā kalna, var mēģināt šīs zināšanas likt lietā jau uz lielākām nogāzēm.

Protams, tas ir izaicinājums, pāriet uz lielāku kalnu, taču, ja tiec lejā vienreiz – tad droši varu teikt, ka tā lieta aizies! Manuprāt, mācībām piemērota vieta ir Siguldas pilsētas trase – kalns nav pārāk stāvs un kritums ir vienmērīgs, kas ir labs risinājums iesācējiem.

Vēl būtisks ir kāds cilvēks, šajā gadījumā labs instruktors, kurš pamācīs, parādīs un spēs ieteikt labākos risinājumus jebkuram gribētājam. Izplatītākā problēma ir tā, ka cilvēka progress uz kalna ir pārāk lēns, tāpēc ātri tiek zaudēta interese par nodarbi. Šeit vēl vairāk iezīmējas laba instruktora nozīme - pieaudzis cilvēks var iemācīties slēpot diezgan ātri, ja tas tiek darīs pēc atbilstoša plāna. Instruktori Latvijā ir atbilstoši un labi kvalificēti, turklāt regulāri iziet apmācības pie ārzemju speciālistiem.

Kalnu un distanču slēpošana – tautas sports Latvijā

Kalnu slēpošana un distanču slēpošana, manuprāt, ierindojas pirmajās divās vietās, ja pētām Latvijas iedzīvotāju ziemas hobijus. Distanču slēpošana ir tautas sports - trases ir daudz, cilvēki ir iemīlējuši šo nodarbi, kas ir visnotaļ pozitīvi – tiek stiprināta veselība un fiziskā sagatavotība. Ir arī daudz entuziastu – kalnu slēpotāju – tas mani izbrīna, bet reizē priecē, ka mēs esam tik daudz! Vairākās vietās Latvijā izveidoti nomas punkti, kur cilvēkiem sniegta iespēja izbaudīt ziemas priekus, nebraucot uz klaniem vai speciālām slēpošanas trasēm, bet darot to pilsētas teritorijā.

Disciplīnas trūkums un pārlieku liela pārgalvība

Divas būtiskākās lietas, kas rada traumatismu uz kalna, ir disciplīnas trūkums un pārlieku liela pārgalvība. Pārgalvība bieži vien ir iemesls traumām un nepatikšanām, kas rodas slēpošanas laikā. Nekad un neko nevajag darīt pāri savām spējām, nevajag censties paveikt to, ko nemaz nemāki. Bieži vien slēpotāji iedomājas brīnumainas lietas, kas jāpamēģina, bet neaizdomājas, vai tas vispār ir paveicams. No šīm darbībām izriet disciplīna – vairāku pamatprincipu un noteikumu ievērošana, kas piedzīvojumu uz kalna padara patīkamu, drošu un baudāmu. Manā personīgajā pieredzē ir gadījumi, kad neuzmanības dēļ sanācis gūt traumas, taču no kļūdām mācās, to stāstu arī citiem, jo vēl labāk ir mācīties no citu kļūdām. Vienmēr velciet ķiveri – tā ir viena no pamatprasībām uz kalna. Es nekad uz kalna neizeju bez ķiveres, pat, ja vienkārši stāvu un neslēpoju, tas ir svarīgs drošības elements. Nevajag dzīvot pēc principa – ar mani jau nekas nenotiks, bet labāk nodrošināties. Kādreiz arī pasaules kausos brauca bez ķiveres, apbrīnoju tos cilvēkus.

Kalnu varam salīdzināt ar nelielu satiksmes regulācijas plānu. Latvijā gan nekas tāds vēl nav ieviests, bet Amerikā uz kalniem esmu redzējis pat kalnu policiju. Būsim pieklājīgi, ievērosim noteikumus, izvērtēsim savas spējas un varējumu – tad viss būs kārtībā.

Latvieši ir talantīgi ziemas sporta veidos

Adrenalīns brauciena laikā, dinamiskums, ātrums – kopā veidojas iespaidīgas sajūtas. Mirklis, kamēr traucies no kalna augšas līdz tā pakājei, tas ir piedzīvojums, tur ir īstais kaifs. Katra trase ir atšķirīga, kas diferencē brauciena izjūtas. Aptuveni 50 sekundes, ko pavadi braucot lejā pa trasi, spēj pamatīgi uzlādēt. Šādu efektu iespējams sasniegt arī Latvijā - tas, ka pie mums nav paši augstākie kalni, nenozīmē, ka nevar iegūt tādu pašu adrenalīnu kā citur.

Mēs – latvieši - esam talantīgi ziemas sporta veidos, neraugoties uz to, ka mums mēdz būt īpatnējas ziemas, kur sniegu un atbilstošus laikapstākļus ir grūti prognozēt. Mums ir daudz labu sportistu, atliek vien paraudzīties uz Olimpisko spēļu rezultātiem – mēs neesam lielākā valsts, bet spējam izcīnīt augstas vietas, pat medaļas - ne katram tas izdodas.