/nginx/o/2018/09/25/11446002t1h365a.jpg)
Rakstniece Gundega Repše tikko saņēmusi Baltijas Asamblejas balvu literatūrā un piedzīvojusi pirmizrādi filmai par mākslinieku Kurtu Fridrihsonu, kas viņas dzīvē atstājis svarīgas pēdas. Taču, šķiet, daudz svarīgāka par balvām un atzinību Gundegai ir garīgā dimensija, apziņa, ka viņas dzīve nav bezjēdzīga un bezvērtīga. Ka dzīve dota, lai izpildītu kādu virsuzdevumu, tiek rakstīts jaunākajā žurnālā Ieva.
(..)
Rakstniece Gundega Repše intervijā jaunākajā žurnālā Ieva runā par daudz ko - gan mīlestību un draudzību, gan arī vilšanos - ne tikai sabiedrībā un draudzenēs.
"Lielos vilcienos šķiet - man ir pilnīgi vienalga, ko cilvēki par mani domā," viņa saka. "Bet cilvēciskais kauns un cilvēciskais gods - tie gan man ir ārkārtīgi svarīgi. Tāpēc, ja es būtu mūsu valsts amatpersona, jau neskaitāmas reizes būtu nošāvusies."
(..)
"Man ir liela vilšanās par vienaldzību un apātiju, kas valda mūsu sabiedrībā. Puse sabiedrības ir inerta, amorfa un vienaldzīga - viegli pakļaujama. Tā ir sabiedrība, kas kolaborē ar katru nākamo režīmu, lai tikai būtu izdevīgāk, lai tikai cilvēks būtu kārtīgi paēdis un lai būtu darbs," rakstniece uzskata.
"Daļa jaunās paaudzes ir izaudzināta par patērētājiem, bez jebkādas piesaistes savai zemei, garīgām dimensijām. Tā būs ļoti nežēlīga paaudze. Jo, ja cilvēks nepazīst dvēseļu teritorijas, kur viņš var raut empātiju? Varbūt viņi būs ļoti labi karotāji - varēs bezkaislīgi šaut...
Žēl, ka garīgajā, dvēseliskajā uzrāvienā, kas parādījās atmodas laikā, atkal ir pamatīgs atkritiens."
(..) Rakstniece runā arī par nāves tēmu - tā tuvojas:
"Jā, visi to zina, bet dzīvo tik bezjēdzīgi... Kādās emocijās, kādos mēslos mēs iztērējam savu dzīvi, kaut vajadzētu katru dienu dzīvot ar jēgu, ar gandarījumu, novērtējot tuvo cilvēku klātbūtni. Bet mēs - tā, it kā būtu nemirstīgi... Aiz loga notiek nezin kas, bet mums ir ballīte."
(..)
"Daudzi labprāt paņirgājas un saka: «Nūja, tu jau tā godīgā...» Un vaktē tevi, vai tikai kādos sīkumos nekļūdīsies, vai tikai tev nepaslīdēs kāja. (..) Un ir tāds ļauns prieks par to, ja godīgais vairs nav godīgs, ja taisnīgais vairs nav taisnīgs," Gundega Repše uzskata. (..)
Viņa daudzkārt esot vīlusies arī draudzenēs: "Diemžēl draudzībā esmu kārtīgi dabūjusi pa ģīmi. Mīlestībā mani neviens nav uzmetis - kas bijis, bijis, beidzies vai miris. Nekad tajā neesmu piekrāpta, nodota vai uzmesta. Bet draudzībā gan.
Esmu kļuvusi tik gudra, ka māku neuzticēties, ka vairs līdz galam neticu cilvēkiem. (..)
Joprojām ticu, ka mīlestība ir kaut kas dievišķs. Kaut kur izlasīju, ka pasaulē būtu jābūt tā, ka ikviens cilvēks var iemīlēt ikvienu."
(..)
Visu interviju ar rakstnieci Gundegu Repši lasi jaunākajā žurnālā Ieva.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)