"Parex" glābšanas desmit gadi: kā aizplūda nauda? (11)

Pirmās sarunas par palīdzību Parex sākās oktobrī. Bankas īpašnieki, Latvijas bagātākie cilvēki Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis pieteicās pie tā laikā valdības vadītāja Ivara Godmaņa. Viņš uzreiz viņus pieņemt nevarēja, bet pēc kāda laika tikšanās notika. Abi lūguši valdību noguldīt bankā naudu.

"Pirmā sarunā beidzās ar "nē"," atceras Godmanis. Viņš skaidrojis, ka valdībai pat neesot naudas, lai pārfinansētu savas parādzīmes. Turklāt Parex īpašnieki apmaiņā pret naudu neko vērīgu nevarēja piedāvāt.

Pirmajā sarunā piedalījās ne tikai amatpersonas, bet nosacīti arī cilvēki no malas. Piemēram, ekspremjers Andris Šķēle, kura loma šajā procesā nav skaidra aizvien. Šķēle raidījumam de facto īsziņā atbildēja, ka gan toreiz, gan tagad uzskata, ka “ārzemju finansistu alkatība un ņemtais risks, pērkot Parex gana ienesīgos vērtspapīrus/obligācijas, nebija jāatmaksā ar publiskiem līdzekļiem".

Banku uzraugu Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK), kas tobrīd Parex pastiprināti uzmanīja, Ministru kabinets toreiz neesot informējis, ka bankas akcionāri staigā apkārt un prasa naudu.

"Tā tiešām bija, ka viņi, neinformējot mūs, vērsās Finanšu ministrijā," saka Jānis Placis, bijušais FKTK uzraudzības departamenta direktors.

Taču arī valdības vadītājs par šo to bija turēts neziņā. Otrā tikšanās Godmanim ar Parex akcionāriem notika pie Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča. "Toreiz bankas prezidents [Rimšēvičs] man nepateica, ka Latvijas Banka jau bija aizdevusi Parex pietiekoši daudz pret parādzīmēm. Neinformēja mūs,” saka Godmanis. Pēc viņa teiktā, Rimšēvičs bija tas, kurš ieteica valstij pārņemt banku: "Tā iniciatīva nāca no viņa [Rimšēviča], ka par diviem latiem valdībai ir jāiet iekšā."

Tolaik gan finanšu ministrs Atis Slakteris publiski klāstīja, ka Parex kontrolpaketes pirkšana par diviem latiem ir viņa ideja.

Latvijā tobrīd nebija banku pārņemšanas likuma, tādēļ ar akcionāriem bija jāvienojas. Sarunām valdība slēgtā sēdē deleģēja Slakteri. Ministri nosprieda, ka banku neglābt nevar. Rīkoties mudināja Latvijas Bankas prezidents. "Šāda mēroga finanšu tirgus dalībnieka bankrots nenoliedzami atstātu būtisku negatīvu ietekmi," valdībai rakstīja Rimšēvičs.

Bankrota gadījumā no budžeta ātri būtu jāatdod noguldītājiem aptuveni 600 miljoni latu un tas nebija viss. Tiešie un netiešie zaudējumi, neglābjot banku, sasniegtu trīs miljardus latu, vēlāk aprēķināja centrālā banka.

Viens no būtiskajiem jautājumiem, kuros domas dalījās, bija ierobežojumu uzlikšana. Noteikt ierobežojumus lūdza Parex akcionāri, to atbalstīja arī FKTK, taču pret bija Rimšēvičs, kurš uzskatījis, ka "tā būtu lielākā aplamība". Ja reiz valsts pērk banku, tad būtu dīvaini to ierobežot – tāda bija Latvijas Bankas nostāja.

Godmanis pauž, ka situācijā, kad FKTK bija viena pozīcija, centrālajai bankai – cita, valdībai bija jāpanāk vienots viedoklis.

Pirms valdības sēdes par Parex pārņemšanu bija notikusi Tautas partijas ministru tikšanās, kurā bija neformāla diskusija par “Parex”. Nolēmuši, ka lai kā nerīkoties valdība, nopietni jāieklausās Rimšēviča viedoklī, tajā skaitā par ierobežojumu uzlikšanu bankai. Tā nopratināšanā prokuratūrā liecinājis finanšu ministrs Slakteris.

Valdība nosprieda ierobežojumus uzreiz nelikt, bet pasekot līdzi, kā naudu ņems ārā. "Tas zināms vidusceļš bija," skaidro Godmanis,

8. novembrī Ministru kabinets pārņēma “Parex” valsts kontrolē, iegādājoties par simbolisku maksu 51% akciju. Valdība par to paziņoja publiski.

Ja līdz valdības lēmumam naudu no bankas pamatā ņēma ārā klienti no Latvijas uz baumu pamata, tad pēc publiska paziņojuma par Parex problēmām uzzināja visi. Un banku tukšoja ļoti strauji.

Finanšu ministrijas valsts sekretārs 2008. gada novembra beigās rakstīja valdībai, ka kopš septembra beigām no bankas aizplūduši 492 miljoni latu, no kuriem lielākā daļa – 395 miljoni latu - aizplūda divās nedēļās un dažās dienās kopš valdības lēmuma iejaukties.

1. decembrī ierobežojumus tomēr uzlika, tomēr tie paredzēja visai daudz izņēmumu. Rezultātā naudu rāva ārā arī valsts un pašvaldību iestādes un uzņēmumi. "Mēs it kā gājām bankā iekšā ar ideju, lai nostabilizētu, bet uzņēmumu vadītāji teica, ka mums pirmā interese ir mūsu uzņēmumi, un viņi arī to naudu izņēma," saka Godmanis.

Ja ierobežojumus noteiktu ātrāk, tad valdība nebūtu spiesta nekavējoties tik lielu naudu bankā ielikt. Taču tas nemazinātu kopējo palīdzības apmēru, domā FKTK pārstāvis Jānis Placis. “Glābšanas modelis bija tāds, ka visi galu galā visu saņēma,” skaidro Placis.

Viņam gan licis aizdomāties tas, ka arī "profesionāli finanšu tirgus spēlētāji, kas privātā bankā ielika līdzekļus, visu dabūja atpakaļ."

Latvijas valdībai nācās lūgt starptautisko aizdevēju palīdzību gan valsts budžetam, gan banku sistēmai. Kā izriet no Wikileaks noplūdušās ASV diplomātu sarakstes, tieši Starptautiskais Valūtas Fonds uzstājis, ka Karginam un Krasovickim no bankas jāaiziet pavisam. Pirms tam valdība abus bija stājusi gan kā daļējus īpašniekus, gan valdes locekļus, lai iedrošinātu lielākos Parex partnerus.

"Es ļoti skaidri atceros, ka Starptautiskai Valūtas Fonds uzskatīja, ka darījums ar bijušajiem Parex īpašniekiem nav godīgs darījums, jo tas deva īpašniekiem iespēju banku izdevīgi atpirkt. Bet Latvijas valdība uzņēmās visu risku un nesaņemtu nekādu atlīdzību," atceras Čārlzs Larsons, bijušais ASV vēstnieks Rīgā.

Rīgas Ekonomikas augstskolas ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens ir visai skeptisks par valdības īstenoto Parex glābšanu: "Gadu gaitā ir attīstījusies doma nevis glābt bankas, bet likt akcionāriem, īpašniekiem par to maksāt. Latvija rīkojās citādi. Tie bija nedroši laiki, un tam var pilnībā piekrist. Vai tiešām bija pareizi ātri glābt Parex un pēc tam likt nodokļu maksātājiem par to maksāt? Es neesmu drošs, ka tas bija pareizi."

Ir dažādi veidi kā rēķināt, cik budžeta naudas, no Parex nav atgūts. Rēķinot pēc valsts atbalsta metodes, ieskaitot arī garantijas, kas nav tikušas izmaksātas, Latvija visvairāk līdzekļu Parex bija ieguldījusi 2009. gadā – 1,7 miljardus eiro. Šogad valsts ieguldījums vēl palicis 650 miljonu apmērā. Savukārt 350 miljonus valsts saņēmusi no bankas procentu maksājumos.

Taču rēķinot pēc metodes, cik patiešām naudas bankā iepludināts, atpakaļ nav saņemti apmēram 430 miljoni eiro.