Vai ir dzīve pēc frontes? Mūsdienu zudusī paaudze - Ukrainas kara veterāni (4)

Jurijs ir jauns karavīrs. Rokās Kalašņikova automāts, mugurā armijas veste, pār seju balaklava. Viņš sēž ierūsējušā busā, kas pielāgots tā, lai izturētu lodes un ceļmalas spridzekļus. Tad sākas apšaude.

Bija 2016. gada vasara Promzonā, vienā no frontes pozīcijām Donbasā. Tobrīd Jurijs bija Ukrainas speciālo uzdevumu vienības loceklis.

Promzona ir industriāls apgabals, kur atrodas vairākas degvielas apstrādes rūpnīcas. Apkārt redzamas pamestas mājas un ielas izraibina artilērijas lādiņu atstātās "puķes". Starp bērnu rotaļlietām un drēbju kaudzēm ložņā suņi, lūdzot ēdienu tiem, kuri atteikušies pamest savas mājas.

Kamēr ārā svilpj un dzinkst lodes un šad tad norīb artilērijas lādiņš, Jurijs sēž pielāgotajā busā nekustīgs un nosvērts. Šai bruņauto, šai vietā viņš pavadījis pārāk daudz laika.

"Tāda nu izklausās Ukraina," viņš teic, paraustot plecus. Vēl sešus mēnešus viņš piedalīsies karā.

Kad Jurija dienests beidzās, viņš atgriezās mājās. Darbs bija padarīts, nu gaidīja jauns - viņam atkal bija jākļūst par civiliedzīvotāju un jāsāk pelnīt iztika.

Kopumā gandrīz 350 000 ukraiņu piedalījušies aktīvā karadarbība, vairāk kā 10 000 gājuši bojā. Daudzi no karavīriem ir gados jauni un, kamēr valstī aizvien ir liela korupcija, nestabila ekonomika un nepietiekamas darba iespējas, šo cilvēku nākotne neiezīmējas skaista.

Tikai viens procents gados jauno ukraiņu var teikt, ka pelna pietiekami, lai dzīvotu komfortabli; pārējiem ir grūtības samaksāt rēķinus, atrast labi apmaksātu darbu un būt citādi patstāvīgiem - vēsta Friedrich-Ebert-Stiftung fonds un Kijevā bāzēta domnīca New Europe Center.

Posttraumatiskā stresa sindroms (PTSS), kā arī nespēja iejusties ģimenē un pārējā sabiedrībā - tās ir divas no problēmām, ar kuru saskaras un vēl saskarsies ukraiņu kara veterāni.

Savā ziņā 34 gadus vecais Jurijs atspoguļo visu viņa paaudzi: viņam jāparūpējas gan par sevi, gan par savu ģimeni un jācer, ka viņa valsti neiekaros pilnībā.

Bērnībā Juriju fascinēja dienests armijā - viņa tēvs un vectēvs abi bija karavīri Padomju bruņotajos spēkos. Tāpēc viņš iestājās Harkovas Gaisa spēku akadēmijā un 2006. gadā kļuva par virsnieku. Pēc pieciem gadiem viņš atstāja dienestu, bet 2014. gadā valstī sākās nemieri un jaunā Ukrainas valdība lūdza bijušos militāristus iesaistīties cīņā pret prokremliskajiem seperātistiem valsts austrumos.

Jurijam nevajadzēja daudz domāt, taču viņa lēmums atsvešināja viņu no viņa vecākiem, kuri mitinās Krimā un ir pārliecināti Krievijas atbalstītāji.

Tā kā Jurijs darbojies speciālo uzdevumu vienībā, par savām kara gaitām viņš nedrīkst stāstīt. 2016. gadā viņa dienests beidzās un viņš atgriezās pie savas sievas un jaundzimušā dēla.

Bet atgriezties nebija viegli.

"[Esot frontē], ir uzdevums - tev ir tavi brāļi, kuriem var uzticēties par visiem 100 procentiem, un tev ir tavi ienaidnieki. Tik vienkārši un skaidri. Civilā dzīve ir daudz sarežģītāka. Ienaidnieki maskējas, bet uz draugiem nevar vienmēr paļauties."

Pēc dienesta Jurijs kādu laiku strādāja par mārketinga analītiķi, taču pameta darbu, jo tas šķita garlaicīgs un bezjēdzīgs, salīdzinot ar pavadīto laiku frontē. Viņš vairs nejutās kā viņš pats.

"Pēc atgriešanās es ievēroju PTSS simptomus," stāsta Jurijs. "Bezmiegs, dusmu lēkmes, apetītes trūkums, koncentrēšanās problēmas, depresija."

Jurijs apzinājās, ka viņam nepieciešama palīdzība. Pateicoties kādai veterānu atbalsta grupai, viņš tika pie bezmaksas terapista. "Viņa man palīdzēja tikt ar visu galā," teic Jurijs. "un tagad es jūtos daudz labāk."

Bet no kara pilnībā neaizbēgt. Citi veterāni Jurijam teikuši, ka starp viņiem un viņu jaunajiem darba kolēģiem esot tikpat kā siena. "Daudzi veterāni nespēj sadzīvot ar saviem priekšniekiem, kuri vai nu nesaprot, kas risinās veterāna galvā, vai arī nevēlas šādu cilvēku paturēt darbā, domājot: "Tas bijušais karavīrs ir bīstams pārējiem."," stāsta Jurijs.

Ukrainas parlamenta Veterānu lietu komisijas priekšsēdētājs Oleksandrs Tretjakovs apgalvojis, ka kopš 2014. gada vairāk kā 1000 Donbasa kara veterānu izdarījuši pašnāvību. Tā kā pašnāvības grūti reģistrēt, patiesais skaitlis droši vien ir lielāks.

Valsts nodrošina minimālu psiholoģisko atbalstu, un stigma, kas apvij PTSS, attur daudzus veterānus meklēt palīdzību. Īpaši grūti tiem veterāniem, kuri dzīvo lauku apgabalos - lai saņemtu atbalstu kādā no lielajām pilsētām, jātērē gan daudz laika, gan naudas.

Žurnālists Sebastians Jungers savā grāmatā Tribe stāsta par bijušo karavīru iekļaušanos rietumu sabiedrībā. Viņš apgalvo, ka vairums veterānu no PTSS cieš vien īsu laiku un ka milzu atbildība ir uz sabiedrības pleciem - tai jāizprot bijušais karavīrs un jāpalīdz viņam rast jēgu dzīvot.

"Mūsdienās veterāni," raksta Jungers, "bieži atgriežas mājās un atskārš - lai gan viņi ir gatavi par savu dzimteni mirt, viņus māc neziņa kā tai dzīvot."

Ukrainā parādījušās vairākas sabiedriskās organizācijas ar mērķi palīdzēt veterāniem. Viena no tām ir Pobratymy (Brālība), kura apvieno psihologus un sociālos darbiniekus, kas, ceļojot pa valsti, piedāvā veterāniem savu palīdzību.

Veterāni pat apvienojas, lai veidotu kopīgu biznesu, kas radītu zudušo brālīguma gaisotni un sniegtu darba iespējas tiem, kuri atgriežas no frontes. Kijevā iecienīta kļuvusi picērija ar nosaukumu Pizza Veterano, kura pieder un kuru vada bijušie karavīri.

Pēc ziņām par daudzajām veterānu pašnāvībām, sabiedrība bija sašutusi un Ukrainas Veselības ministrija pievērsās jautājumam nopietnāk. Tā atklāja, ka lielākā daļa pašnāvnieku bijuši jaunāki par 30 gadiem, bez darba un nogalinājuši sevi ar šaujamieroci. Tikai viens no trim veterāniem vērsies pie terapeita.

Šā gada februārī prezidenta Petro Porošenko valdošā partija paziņoja, ka plāno veidot speciālu ministriju veterāniem, kas uzsāktu darbību kaut kad 2019. gadā.

Justies kā daļai no sabiedrības un sniegt savu pienesumu - veterānam tas nozīmē daudz. Jurijs spēja mainīt savu dzīvi pēc tam, kad kļuva par žurnālistu, jo tā viņš varēja būt "noderīgāks savai valstij". Tagad viņš ir galvenā redaktora vietnieks izdevumam The Ukrainian Week un raksta par politiku un militārajiem jaunumiem.

Pagaidām Jurijs veido armijas rezervistu rindas - viņa ierocis un ekipējums sagatavots, ja radīsies nepieciešamība. "Tikai šai valstī es redzu savu nākotni," teic Jurijs. "Ja vajadzēs, es atkal cīnīšos par tās neatkarību."