/nginx/o/2018/10/29/11533675t1h344f.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, 25 Wolves komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Latvijas kartē man izdevās atrast četrus Sauleskalnus: divus Vidzemē, vienu Kurzemē, bet ceturtais, kas arī ir mūsu mērķis, atrodas Latgalē, netālu no Kombuļiem. Ceļā pavadām vairāk nekā četras stundas un, nonākot galā, ir sajūta, ka esam braukuši tik ilgi, ka varētu atrasties citā valstī. Ir vēls, un esam pamatīgi nokavējuši, tomēr par spīti tam, naktsmītnē mūs sagaida smaidīgā un laipnā saimniece ar savu draudzeni, klāt ir arī saimnieces vīrs, neliels suņuks un divi kaķi.
Mājā kādreiz dzīvojuši saimnieka vecāki, bet tagad tās ir burvīgi atjaunotas un var uzņemt līdz pat astoņiem viesiem. Kā jau Latgalē pieņemts, ar saimnieku nedaudz patrinam mēles. Stāstu, kā pirms gadiem pieciem te braucām ar velosipēdiem un vietā, kur Drīdzi no Sīvera atdala šaura zemes strēle, ceļu negaidīti šķērsojis augsts žogs, un citas iespējas, kā normāli tikt uz netālu esošo Skaistas ciemu, nav bijis. Tā nu mēs bijām spiesti pa krūmiem un grāvjiem meklēt apvedceļus. Man par lielu pārsteigumu izrādās, ka sarunas biedrs tieši šobrīd cīnās pret šīs zemes īpašniekiem, kas ne tikai iegādājušies manis minēto ceļa posmu, bet arī plāno izrakt kanālu, ar kura palīdzību varētu savienot vairākus apkārtnes ezerus.
No rīta noskaidrojas, ka pa guļamistabas logu paveras burvīgs skats uz Ota ezeru, kuru šodien klāj migla. Spriežot pēc sarmas noklātās zāles, naktī temperatūra ir noslīdējusi zem nulles. Internetā atrodamā informācija liecina, ka mēs esam pie tā paša ezera, kur kādā rudenī botāniķis Uvis Suško atradis jaunu visā pasaulē ļoti retās smalkās najādas un Eiropā ļoti retās lokanās najādas atradni. Pirmo reizi dzirdu šādu auga nosaukumu, bet kā teic pats atklājējs, nekur citur Latvijā vai Baltijā un pat daudz plašākā reģionā vienkopus nav sastopami tik daudzi lieli un tīri dzidrūdens ezeri, kas dod patvērumu ļoti retām aizsargājamām ūdensaugu un ūdensdzīvnieku sugām.Zinātnieki apgalvo, ka šeit Latgalē, Sauleskalna apkārtnē dziļie un tīrie ezeri, tādi kā Sīvers, Drīdzis, Ots, Lejs un citi, ir vērtīgākie un unikālākie visā Baltijā. Mazie sateces baseini un ūdens atjaunošanās galvenokārt ar gruntsūdeņu palīdzību ir svarīgākākie iemesli, kāpēc Latgales dzidrie ezeri ir saglabājušies līdz mūsdienām. Daudzu Sauleskalna ezerzemes dziļo ezeru ūdens dzidrība pārsniedz piecus metrus, kamēr vidēji Latvijas ezeros tā visbiežāk ir robežās no 1,5 līdz 2,5 metriem.
Pa piebirušu lapu aleju uzkāpjam Sauleskalna virsotnē. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Sauleskalns kļuva par ievērojamu tūrisma objektu, jo no tā virsotnes skatam pavērās ezeriem bagātākā panorāma visā valstī. Runā, ka skaidrā dienas laikā no Sauleskalna virsotnes esot varējis saskatīt 26 ezerus. Šodien vareno skatu aizsedz saaugušie koki un pacēlāju stabi. Sauleskalna pakājē bezcerīgi satrūd 1968. gadā uzbūvētie vissavienības nozīmes tūrisma bāzes pelēkie grausti. Kādreiz līdzās lepnajai piecstāvu celtnei ar 256 gultasvietām bija ierīkota arī slēpošanas trase, bet vasarās atpūtniekiem tika piedāvāti daudzdienu laivu braucieni pa apkaimes ezeriem.
Foto: Dzidrās Sauleskalna acis
1972. gada radniecīga iestāde tika atklāta arī Ežezera krastā Ezerniekos, un Latgale kļuva par nozīmīgu vissavienības mēroga rekreācijas zonu. Viesunamā uzduramies Padomju laikos izdotai aktīvā tūrisma propagandas brošūrai, kurā aprakstīts laivu maršruts, kas sākas Ežezerā un pa upju un grāvju savienotiem ezeriem noslēdzas Drīdzī pie Sauleskalna. Taisnības labad gan jāmin, ka vienā padsmit kilometrus posmā bijis jānodrošina laivu pārvešana ar auto.
Sekot līdzi 25 Wolves komandas aktivitātēm iespējams vietnē www.25wolves.com, kā arī sociālajos tīklos – Facebook un Instagram.