Arī man ir bijusi vēlme pazust no sociālajiem tīkliem, tomēr apzinos, ka to nedrīkstu. Būtu arī mazliet žēl pazaudēt daudzus gadus ieguldīto darbu, atmiņas. Turklāt manā gadījumā tas ir ērts veids sekot līdzi tam, ko dara mani radinieki un draugi ārzemēs, kā arī viņiem ir iespēja vērot, kā klājas man, jo, ņemot vērā skrejošo ikdienu, fiziski nav iespējams visus regulāri apzvanīt. Un, protams, tā ir arī darba neatņemama sastāvdaļa.
Es pati Facebook lietoju jau vairākus gadus, Instagram - vēl joprojām iepazīstu un apgūstu. Tur pārāk strauji mainās filtri un pārējās izrādīšanās iespējas. Pēc maniem novērojumiem tā ir vispopulārākā sociālo tīklu vietne, kuru cilvēki lieto. Arī es, atzīšos, jo "tā dara visi".
Instagram ir kā tāda sacensību vieta, kur cilvēki mēģina savākt pēc iespējas vairāk sekotāju. Cīņa par to, kurš ir ietekmīgāks un interesantāks. Kādam tas ir izlūkdienests, kur pētīt, ko dara citi - "špionēt" (jā, esmu pamanījusi, ka pat manu bijušo draugu sievām un draudzenēm ļoti interesē, vai neesmu nogājusi no ceļa), kādam citam - atmiņu albums, tomēr, skatoties Instagram "stories" (īsos video stāstiņus, kas pēc 24 stundām pazūd), nodomāju, vai tā nav tāda kā paštīksmināšanās platforma? "Redziet, cik es esmu forša?" Ko gan citu var padomāt, ja sevi nepārtraukti filmē? Tas ir kā uzņemt seriālu, kurā esi galvenais varonis.