Iedzīvotāji par vēlēšanām: "Viņus visus vajadzētu apšaut!" (22)

Iedzīvotāju atbildes atšķiras - kāds nezina, ko īsti vēlēs - Saeimu vai prezidentu, kādu uztrauc, vai iecirknī varēs iekļūt ratiņkrēslā.

» Iedzīvotāji par vēlēšanām: "Ja es izdzīvošu līdz vēlēšanām, aiziešu nobalsot"

Stacijas laukumā satiktā Kristīne atklāj, ka vēlēšanās nepiedalīsies - ticība visiem solījumiem zudusi. "Es strādāju kādreiz pansionātā, mainīju pamperus un palīdzēju citiem - kāpēc tagad neviens nepalīdz man?" jautā sieviete.

Kristīne norāda, ka vēlēšanas neko nemainīs - lai valstī kaut kas mainītos, būtu nepieciešams "ar automātu visus apšaut."

Video: "Viņus visus vajadzētu apšaut!"

Tomēr, kā rāda vēsture, masu slaktiņi valsts iekšpolitiku neuzlabo.

Piedāvājam ielūkoties divos gadījumos, kad noziedznieki rīkojās tieši tā, kā ieteica video redzamais Mareks - devās uz valdību un atklāja uguni.

Slaktiņš Cūgā, Šveice, 2001. gads

Frīdrihs Leibahers bija 57 gadus vecs Šveices iedzīvotājs. Viņš iepriekš ticis sodīts par dažādiem noziegumiem, izcietis cietumsodu un atgriezies sabiedrībā ar diagnozi - personības traucējumi un alkoholisms. Leibahers sev uzmanību pievērsa ar neskaitāmiem tiesvedības pieprasījumiem - ar laiku viņš sāka izvirzīt dažādas sazvērestību teorijas, kurās galvenais vainīgais bija Cūgas apgabala vadītājs, Roberts Bisigs.

Leibahers pat iesūdzēja Bisigu tiesā, taču viņa prasība tika noraidīta. Pēc tam šveicietis nolēma "problēmu" risināt ar citām metodēm.

Pārģērbies par policistu un bruņojies ar vairākiem ieročiem, 2001. gada septembrī viņš iekļuva parlamenta ēkā un atklāja uguni. Raidījis vairāk nekā 90 šāvienus un detonējis paštaisītu spridzekli, viņš izdarīja pašnāvību. Savukārt parlamenta gaiteņos miruši palika guļam 14 politiķi. Vēl 18 cilvēki, tajā skaitā žurnālisti, tika ievainoti.

Pēc šī gadījuma Šveices valdības ēkās tika ieviestas dažādas drošības sistēmas un piekļuves ierobežojumi. Policija sāka novērot aktīvākos protestētājus un pārmeklēja viņu mitekļus, meklējot ieročus. Stingrāka kļuva arī ieroča turēšanas atļaujas izsniegšanas sistēma.

Slaktiņš Norvēģijā, 2011. gads

Annešs Bērings Breivīks ir Norvēģijas iedzīvotājs un galēji labējs aktīvists. 2011. gadā Breivīks veica uzbrukumus, kas bija vērsti pret valdību, civiliedzīvotājiem un Darba partijas jauniešu nometni, kuros kopā dzīvību zaudēja 77 cilvēki.

Vispirms notika bumbas sprādziens valdības ēku kvartālā Norvēģijas galvaspilsētā Oslo. Mašīna ar bumbu tika novietota biroja ēku korpusā - sprādzienā tika nogalināti astoņi cilvēki, kā arī tika ievainoti vismaz 209.

Otrs uzbrukums notika mazāk nekā divas stundas pēc pirmā, Ūtejas salā notiekošajā vasaras nometnē. Nometni organizēja Darbas partijas jaunatnes līga. Šāvējs bija tērpies Norvēģijas policista uniformā un apšaudē nogalināja 69 cilvēkus, tāpat vismaz 110 cilvēki tika ievainoti.

Pats Breivīks pratināšanās atklājis dažādas nepatīkamas detaļas - pirmos viņš nogalināja salas apsargus iešaujot viņiem galvā. Pēc tam novācis visus, kas atradušies tuvumā. Blakus esošajā ēkā meitenes lūgušas apžēlot, taču viņš visas nogalinājis.

Pēc tam uz takas saticis puisēnu ar austiņām ausīs, kas, laikam, šāvienus nebija dzirdējis, jo klausījies mūziku. Breiviks uzreiz nošāvis arī viņu. Pēc tam nogalinājis kādu sievieti ar bērnu, kas lūguši apžēlošanu. Pēc tam aizdedzinājis ēku, kurā slēpušies pāris bērnu un pie kuģīša pieturas cerējis saskatīt ierodamies bijušo Norvēģijas premjerministri Grū Hārlemu Bruntlandi, taču viņas neierašanās dēļ nošāvis vēl vienu mazu zēnu un lielu grupu jauniešu, kas mēģinājuši aizpeldēt projām no krasta. Viņš apstaigājis visu salu un sistemātiski medījis visus cilvēkus.

"Uz mīlestības takas bija desmit AUF-ieši (Strādnieku Partijas Jauniešu apvienība), kas vairs nebēga. Piegāju viņiem klāt un nošāvu visus pēc kārtas."

2012. gada 24. augustā Oslo apgabala tiesa atzina Breivīku par pieskaitāmu un vainīgu 77 cilvēku slepkavībā. Viņam tika piespriests 21 gads cietumā un cietumsods var tikt pagarināts tik ilgi, kamēr Breivīks uzskatāms par draudu sabiedrībai. Breivīks savukārt neatzina tiesas leģitimitāti, tādējādi neakceptējot tās lēmumu.