Bieži jeb apmēram 60% gadījumu seksuāla vardarbība pret bērnu notiek ģimenē, un nereti pāridarītājs ir nevis tēvs, bet kāds cits radinieks - vectēvs, brālis vai patēvs.
Pieaugušie reti saskata pāridarītāju pazīstamos cilvēkos, turklāt īpaši grūti atzīt, ka vardarbība pret bērnu notikusi ģimenē.
Pēc eksperta paustā, pāridarītāji nereti attaisno savu rīcību.
Piemēram, mācītājs var seksuāli izmantot bērnu un savu rīcību attaisnot ar nozīmīgo darbību sabiedrības labā. Viņš var uzskatīt, ka bērna seksuāla izmantošana nav nekas briesmīgs.
Findlaters arī norādīja, ka varmāka bieži pārliecina bērnus klusēt par nodarījumu. To varmāka paveic dažādos veidos: iestāstot, ka bērnam neviens neticēs, vai sakot, ka varmāka mīl bērnu.
Lielbritānijā vidēji tikai viens no astoņiem seksuālas vardarbības gadījumiem nonāk līdz policijai vai sociālajam darbiniekam, atklāja Findlaters.
Eksperts uzsvēra, ka sabiedrībai jāmāca bērnus atpazīt un rīkoties pārinodarījuma gadījumā, kā arī bērni jāiedrošina vērsties pie pieaugušā. Savukārt pieaugušos jāmāca atpazīt vardarbības pazīmes un spēt rīkoties, lai bērnam palīdzētu.
Findlaters ilgus gadus piedalījies atbalsta programmu izstrādē tieši seksuālās vardarbības veicējiem, pats aktīvi piedalījies šo programmu realizācijā sadarbībā ar Lielbritānijas Probācijas dienestu.