/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2018/09/20/11431604t1h4a71.jpg)
Ap 1670. gadu franču galma gleznotājs un akadēmiķis Šarls Le Bruns (Charles Le Brun) radīja zīmējumu sēriju, kuros tika attēloti dīvaini dzīvnieku un cilvēku galvu hibrīdi. Viss jau būtu labi, ja vien mēs zinātu atbildi uz jautājumu – kāpēc?
Cilvēku un dzīvnieku baisie hibrīdi 17. gadsimta mākslā (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šarla Le Bruna mērķis bija cilvēka sejas vaibstos radīt dzīvnieku fizionomijas atbalsis, tomēr pamats tam ir krietni sarežģītāks nekā vienkārša izklaide un provokācija.
Le Brunu interesēja dzīvnieku psiholoģija, proti, fokusējoties uz sensorajiem orgāniem un to sasaisti ar dzīvnieka smadzenēm, Le Bruns pētīja dzīvniekus kā apzinātus dabas elementus.
Viens no avotiem, kas viņam, iespējams, palīdzēja, bija Marīna Kurē de La Šambrī darbs “De la Connoissance des bestes”, kurā ārsts apgalvoja, ka dzīvniekiem ir apzināta dvēsele, kas slēpjas to sajūtās.
Tiesa, Le Bruna dzīvnieku un cilvēku hibrīdiem nav skaidras vietas nedz paša mākslinieka sistemātikā, nedz visā 17. gadsimta izpratnē par dzīvniekiem.
Vienkāršākais iemesls, kāpēc Le Bruns sapludināja dzīvnieku un cilvēku sejas/purnus, ir tāds, ka viņš tiecās pētīt dzīvnieku emocijas saistībā ar to fiziskajām īpašībām.