Intas Fogeles audžumeita Jūlija: stundām varējām runāt par mīlestību, seksu, vīriešiem. Tās bija kā sarunas ar mammu

Jūlija izstaro gaišu enerģiju, ir saulaina un smaidīga. Viņas ģimenē aug divi bērni, taču tā ir sanācis, ka bija jāpieņem smagais lēmums audzināt tos vienai. Viņa stāsta par savu dzīvi Šveicē, kā tiek galā ar ikdienas pienākumiem un, protams, par Intas Fogeles aizsākto "Miss & Mr Latvia" vadīšanu. Jūlija arīdzan būs viena no raidījuma "Sapnis par Eiropu" dalībniecēm, kas ir raidījuma "Sapnis par Ameriku" cikla turpinājums un ko varēsim vērot "360 TV".

Ģimene, bērni, aizbraukšana

«Latvijā nedzīvoju jau no 2006. gada, kad aizbraucu uz Šveici. 2007. gadā apprecēju šveicieti, ar kuru iepazinos 2003. gadā ASV, kad studēju starptautiskās attiecības Rietumfloridas Universitātē.

Man ir dēls Aleksandrs (9 gadi) un meita Sofija (6 gadi). Diemžēl ar vīru pēc gandrīz desmit laulības gadiem esam izšķīrušies.

Uz Latviju mēģinu braukt, cik bieži varu, bet diemžēl sanāk tikai vienreiz gadā, bērniem skola, un brīvlaiki ir īsi, bet bieži, vasarā brīvas ir tikai piecas nedēļas. Pa šo laiku braucu ar bērniem atpūsties un pasildīties uz Itāliju vai Franciju un tad, protams, uz Latviju.

Bērni ļoti gaida šos momentus, kad beidzot esam Rīgā, viņiem ļoti patīk pavadit laiku ar omi un opi.»

Jūlija stāsta par sievietes piepildīto un atšķirīgo ikdienu: «Ikdiena ir ļoti atšķirīga no sieviešu ikdienas Latvijā. Es no rīta līdz vakaram visu daru, lai attīstītu un atbalstītu bērnus. Strādāt labprāt gribētu, bet diemžēl nevaru, jo abi bērni iet skolā. Skola sākas pulksten 8:20, un 12:10 abi ir jau mājās, jo skolā bērnus nebaro. Pulksten 13:40 – atkal skola, līdz 15:20. Vēlāk Sofijai ir balets, Aleksam džudo. Bērni apmeklē šveiciešu skolu - kā visi bērni, kā arī papildus iet krievu skolā, lai iemācītos pareizu krievu valodu, iepazītu krievu kultūru un vēsturi. Skolu atvēra Krievijas ministru prezidenta sieva – Medvedevas kundze.

Bērni runā vācu, šveiciešu, angļu un krievu valodā, un es uzskatu, ka nākotnē krievu valoda būs svarīga. Diemžēl es domāju, ka pēc desmit gadiem, kad bērni būs pilngadīgi un varēs sākt kaut kur strādāt - šaubos, ka latviešu valoda būs pieprasīta. Latvieši brauc prom no Latvijas, nevēlas atgriezties ekonomiskās situācijas dēļ, mazo algu dēļ, nevajadzīgo reformu dēļ, antisociāl's valdības programmas dēļ. Pēc desmit gadiem latviešu valoda var būt uz izmirstības robežas.»

Kad bērni ir skolā, es strādāju «Miss  un Mr Latvia» labā, kā arī, ja meitenes un puiši  vēlas, viņi piedalās starptautiskos konkursos. Es visu organizēju, lai viņi var pārstāvēt Latviju ar godu un lepnumu. Starptautiskie konkursi, tā ir vienreizēja iespēja iepazīt pasauli - Ķīnu, Indiju, ASV, Koreju un citas valstis pilnīgi bez maksas, jo aviobiļetes, 4-5 zvaigžņu viesnīcas, transports, ēšana, ekskursijas ir pilnīgi apmaksātas.

Bērnības atmiņas

"Esmu izaugusi ļoti draudzīgā ģimenē – sākumā, līdz 1986. gadam, mēs visi (es, māsa, tētis, mamma, omīte, opa un vilku suns) dzīvojām pašā Rīgas centrā – Elizabetes ielā divistabu dzīvoklī. Kad man bija divarpus gadu, mamma aizveda mani uz daiļslidošanu, ar šo sportu nodarbojos 13 gadus," Jūlija atceras. "Mana mamma ļoti gribēja, lai es nodarbojos ar baletu, bet mans opa, kas bija pēdējais Latvijas Nacionālās operas suflieris, aizliedza mammai to darīt – teica, ka būt par balerīnu ir ļoti, ļoti smags darbs un viņš negrib, lai mazmeita tā mocītos, tāpēc es sāku nodarboties ar daiļslidošanu.

Lai mani varētu vest uz treniņiem, mamma nomainīja savu darbavietu. Viņa atstāja savu vietu policijā, kur strādāja par nepilngadīgo bērnu lietu inspektori, un kļuva par latviešu valodas skolotāju.

Vēlāk mēs pārcēlāmies no centra uz Zolitūdi, kur līdz pat šim brīdim dzīvo mani vecāki un līdz 2006. gadam dzīvoju arī es.

Godīgi sakot, arī tagad mūsu dzīvokli Zolitūdē es uzskatu par savām mājām, tikai tur jūtos kā mājās.

Mani vecāki ir mani vistuvākie draugi. Mēs – mamma, māsa, es – ļoti bieži pavadījām vakarus, dzerot tēju, stundām runājot par dzīvi, par mūsu piedzīvojumiem. Mamma vienmēr labprāt dalījās un dalās ar saviem padomiem, un mēs ar māsu to ļoti augstu vērtējam," Jūlija kavējas siltās atmiņās un sajūtās.

Jūtu, cik ļoti Jūlija lepojas ar savu ģimeni, vecākiem: "Manam tētim, kā arī mammai ir divas augstākās izglītības. Tētim juridiskā un jūrnieku – tētis ir bijis kapteinis, tagad pensijā, savukārt mammai juridiskā un pedagoģiskā, un viņa joprojām strādā par skolotāju.

Vecāki mani audzināja stingri. Es skolā mācījos specializētā klasē, kur padziļināti pasniedza matemātiku, ķīmiju, fiziku, vēsturi… Man nedrīkstēja būt sešinieks nevienā priekšmetā, citādi varēja izdzīt no klases. Paralēli tam biju Latvijas izlasē daiļslidošanā – tas nozīmē treniņus divreiz dienā ik pa četrām stundām. Man nācās kavēt stundas, un, kad biju vakaros mājās, jau, godīgi sakot, negribējās ne mācīties, ne lasīt grāmatas. Mamma man vienmēr teica: «Jūlija, tev visa nakts priekšā!» - un es mācījos brīžiem līdz diviem, trijiem naktī. Tagad esmu viņai ļoti pateicīga, ka esmu daudz ko iemācījusies un tagad to varu izmantot dzīvē. Mani no agra vecuma pieradināja skatīties pasaules ziņas, interesēties par notikumiem pasaulē un attīstīt savas zināšanas. Savus bērnus es mēģinu arī pie tā pieradināt."

Skaistumkonkursu dalībniece un Intas Fogeles svētība, kļūstot par «Miss & Mr Latvia» vadītāju

"Kad man palika 18 gadu, avīzē «Rīgas Balss» izlasīju, ka notiek atlase "Miss Rīga '99" konkursam, man sagribējās izmēģināt savus spēkus tur, un ar lielu māsas atbalstu es aizgāju piedalīties atlasē, kur vēlāk nokļuvu finālā un trīs mēnešus vēlāk kļuvu par "Vice Miss Rīga '99", tieši ar šo konkursu sākās mana draudzība ar Intu Fogeli," Jūlija atceras. 

"Es brīžiem pavadīju pie Intas ofisā vairākas stundas, palīdzot viņai atbildēt uz e-pastiem angļu vai vācu valodā. Ar Intu bija vienmēr ļoti interesanti. Mēs stundām varējām runāt par visādām dzīves situācijām, par mīlestību, seksu, vīriešiem… Tās bija sarunas kā meitai ar mammu, tāpēc mēs – konkursanti - viņu saucām par audžumammu, jo viņa vienmēr bija gatava mums palīdzēt.

Tā pēc ilgas draudzības Inta sāka runāt, ka labprāt atdotu man viņas «bērnu» - aģentūru. Es vienmēr pretojos, jo nevarēju pat iedomāties Latvijas konkursu bez Intas. Vienmēr uzskatīju, ka konkurss "Miss Latvia" ir tikai Intas un nav atdalāms no viņas. 

Esmu viņai piedāvājusi palīdzību organizatoriskos jautājumos (esmu to jau darījusi iepriekš), bet viņa gribēja, lai pilnībā pārņemu visas lietas, jo viņa jutās slikti un nebija spēka to darīt. Piedāvāju uz gadu pārņemt organizēšanas jautājumus, bet lai viņa paliek par konkursa īpašnieci, bet nē, Inta negribēja to dzirdēt – mēs šīs situācijas dēļ pat sastrīdējāmies.

Vienu svētdienu Inta man piezvanīja uz Šveici un palūdza, lai mans jurists viņu apciemo slimnīcā (kur viņa tobrīd atradās), ka viņai vajagot juridisko konsultāciju un palīdzību tieši tajā svētdienā. Es, protams, palīdzēju, un mans jurists aizbrauca pie viņas. Negaidīti, bet dažas stundas pēc sarunas ar Intu zvana mans jurists un apsveic mani, ka esmu tagad konkursa "Miss un Mr Latvia" vienīgā īpašniece un organizatore. Es tam nespēju noticēt, bet ar Intu, kura bija slimnīcā, atkal strīdēties negribēju, tik piezvanīju un teicu, ka nepievilšu. Teicu, ka Intas aģentūra "Miss Latvia" bija un paliks Intas un ka es taisīšu paralēli savu. Viņa piekrita, un domāju, Intai bija prieks un atvieglojums.

Tā es kļuvu par konkursa īpašnieci un organizatori. Protams, dzīvojot Šveicē, ir grūti organizēt un attīstīt šo konkursu vienai. Mana māsa Kristīne ir aģentūras līdzīpašniece, mums ar laiku ir veidojusies profesionāļu komanda, kura 2016. gadā brīnišķīgi organizēja un atjaunoja "Miss un Mr Latvia" konkursa līmeni. Konkurss notika "Splendid Palace" ar tiešraidi televīzijā. Biju ļoti uztraukta īsi pirms fināla, jo man ļoti gribējās parādīt Intai, uz ko esmu spējīga, pierādīt viņai, ka konkurss attīstīsies un notiks godīgi, ka mēs turpināsim Intas iesākto ar tādu pašu entuziasmu, kā to darīja Inta  visu laiku.

Diemžēl divas dienas pirms konkursa Inta nomira, tas bija milzīgs šoks mums visiem. Joprojām man viņas pietrūkst un brīžiem gribas viņai piezvanīt un izstāstīt, kā man iet, un dzirdēt viņas slaveno teicienu "Čau, tauku pika!""

Jūlija pati ir vairāku skaistumkonkursu dalībniece. Viņa stāsta, ko tie devuši: "Esmu piedalījusies 13 starptautiskos skaistumkonkursos. Esmu bijusi Brazīlijā, Korejā, Ķīnā, Libānā, Tunisijā. Konkursi palielināja manu redzesloku – es daudz kur esmu bijusi, daudz ko redzējusi.

Kad biju "Miss Europe", kas notika Libānā, iepazinos ar Latvijas konsulu Libānā, kas vēlāk mani iepazīstināja ar Latvijas konsulu Marokā, kas savukārt, uzzinot, ka mācos starptautiskās attiecības, uzaicināja mani mācīties Amerikā. Sākumā nespēju noticēt uzaicinājumam, jo vīrieši bieži vien sola, bet nepilda savus solījumus, taču, kad pēc desmit dienām man pastkastē bija aploksne ar dokumentiem un ielūgums mācīties bez maksas University of West Florida, – neticēju savām acīm! Tā es, pateicoties konkursam, cilvēkiem, ar kuriem iepazinos konkursa laika, aizbraucu mācīties ASV."

Jūlija turpina kavēties atmiņās: "2004. gadā Inta piedāvāja man pārstāvēt Latviju vienā no prestižākajiem starptautiskajiem skaistumkonkursiem "World Miss University". Es piekritu, jo tas ir vienīgais konkurss pasaulē, kur vērtē ne tikai ārējo skaistumu, bet arī intelektu.  Šo konkursu pielīdzina "Miss World", tikai tas ir paredzēts vairāk studentēm. "World Miss University" nedrīkst piedalīties meitene, kura nav augstskolas studente.

Desmit interesantas dienas Ķīnā, un es zvanu mammai un saku, ka esmu uzvarējusi!"

Kas ir grūtākais, ar ko nācies saskarties darbā, organizējot konkursus un piedaloties tajos? "Piedaloties konkursā, visgrūtākais man bija rīta nogurums – mēs vienkārši vienmēr bijām maz gulējušas, kādas četras, maksimums - piecas stundas.

Tiem, kuri piedalās konkursos, ir jārēķinās ar to, ka konkurss kļūst par primāro nodarbi tā sagatavošanas posmā. Nav laika ne ģimenei, ne draugiem, ne privātajai dzīvei.

Kas attiecas uz konkursa organizēšanu, grūtākais ir atrast finansējumu. Diemžēl konkursam, kas atbalsta un attīsta Latvijas jaunatni un kas nes Latvijas vārdu pasaulē, ir ļoti grūti atrast finansējumu. Valdība neatbalsta mūs, kaut uzskatu, ka tas būtu valdības primārais pienākums - atbalstīt savas valsts skaistumu."

Par grūtajiem brīžiem un stereotipiem par vīriešiem un sievietēm

"Protams, ir bijuši grūti brīži manā dzīvē. Atceros, es ļoti pārdzīvoju, kad nomira mana omīte, – man tas bija ļoti grūts periods. Man viņa bija burvīga omīte, es viņu ļoti mīlēju. Man viņas pietrūkst. Grūti dzīvot bez cilvēka, kuru mīli un kas tevi uz rokām nēsā. Viņa dzīvo manā sirdī – tā man ir vieglāk," sajūtās dalās Jūlija.

"Sievietes nav kļuvušas stiprākas par vīriešiem, vienkārši mēs kļūstam gudrākas – mūsu attīstība nestāv uz vietas, bet dažiem vīriešiem ir grūti sadzīvot ar gudru sievieti. Gudras sievietes sevi attīsta un pieprasa to no vīriešiem, savukārt ir vīrieši, kuri uzskata – es pelnu, naudas ģimenē pietiek, vairāk sievietei nekas nav vajadzīgs. Es tam nepiekrītu – sievietei ir jābūt interesanti ar vīrieti. Man liekas, ka sieviešu un vīriešu stiprais tandēms it tad, kad abiem ir vienādi uzskati par pasauli, vienādi mērķi - kad viens otru atbalsta.

Sievietei ir jābūt vājākai par vīrieti, un vīrietim ir vienmēr jāsajūt, ka viņš ir tas, kurš nodrošina un aizsargā sievieti, ģimeni - tas ir viņa primārais pienākums.

Kas notiek tagad: 8.marts – Sieviešu diena. Mums Latvijā ir tik patīkami redzēt, ka vīrieši pērk puķes savām dāmām – skrien mājās, lai tās uzdāvinātu mammai, sievai, draudzenei. Mēs, sievietes, gaidām tādu uzmanību no vīriešiem. Bet Eiropā – sievietes piedalās mītiņos, kur pieprasa vienādu atalgojumu, neviens eiropietis neskrien uz veikalu pirkt savai sievai puķes - pat vienreiz gadā ne. Sievietes Eiropā pērk puķes sev pašas. Sievietes Eiropā uz šā vienlīdzīguma principa ir kļuvušas mazāk atraktīvas.

Dabas likums, kad uzvar stiprākais, ir jāattiecina uz mums - cilvēkiem. Sieviete izvēlas stiprāko. Mūsdienās tas ir vīrietis, kas sevi kopj, strādā labi atalgotu darbu, ir gudrs un mērķtiecīgs."

"Esmu perfekcioniste, tāpēc apmierinātības sajūta piešķir man enerģiju nākamajiem projektiem. Katru vakaru, ejot gulēt, galvā revidēju visu dienu - kas ir noticis, ko es darīju, kā to darīju, ko cilvēkiem teicu, kā to teicu, kādas ir bijušas reakcijas. Ja atrodu, kas man personīgi nepatīk, – analizēju to un tā vairāk nedaru. Tā es sevi kontrolēju jau no apmēram 12, 13 gadu vecuma," Jūlija stāsta.

"Man ir bijis dzīvē moments, kad visas manas ilūzijas, plāni – viss, ko es mēģināju uzbūvēt, – sabruka. Tas bija brīdis, kad pieņēmu lēmumu aiziet no vīra. Attiecību sākumā mēs bijām vienādi, ar laiku esam mainījušies, un man kļuva grūti sadzīvot ar viņa mentalitāti. Nekad nedomāju, ka man sanāks aiziet no vīra. Man bija ļoti, ļoti žēl, ka visam, par ko sapņoju kopā ar to vīrieti, nebija lemts piepildīties. Es ļoti pārdzīvoju," viņa atzīstas.

"Bet katrā situācijā ir jāatrod pozitīvā puse – es sapratu, ka vienai man būs vieglāk padarīt sevi priecīgu, laimīgu, ka man nav jāgaida no vīrieša, kad tad pienāks tas brīdis, kad viņš atcerēsies par mani.

Tagad pati veidoju savu dzīvi. Bet mans gadījums ir īpašs, jo es apprecēju eiropieti, šveicieti, kur sieviešu tiesības tika atzītas 1979. gadā. Šis stereotips, ka sievietei jāsēž mājās un jāapkalpo vīrietis, dzīvo Šveicē vecākajā paaudzē. Es - sieviete, kurai ir izglītība, kura māk pati pelnīt naudu, kura zina piecas svešvalodas, - nemāku sēdēt mājās bez pašrealizācijas.

Pēc laulības šķiršanas kļuvu dvēseliski apmierināta, jo man nevajag nevienam pierādīt, kāpēc vēlos audzināt bērnus tā, kā mani audzināja, kāpēc vēlos darīt tā, nevis citādāk, kāpēc mani uzskati ir citi… Dzīvot ar pieaugušu cilvēku, kuram ir cita mentalitāte, te ir grūti – man nesanāca adaptēties.

Tagad esmu smaidīga, jo priecājos par savu brīvību! Man pašai patīk jautri, smaidīgi cilvēki, tāpēc arī pati labprāt dalos ar savu pozitīvismu un smaidu.

Dzīvē ir jāskatās uz priekšu – nākotnes perspektīvas, plāni – tas ir tas, kas mūs var stimulēt. Nelielas dzīves uzvaras sniedz mums spēku, enerģiju. Ja esi depresijā, no tas ir grūti izlīst pašai bez palīdzības un darba ar sevi pašu. It īpaši darbs ar sevi pašu ir tas grūtākais. Mēģiniet atrast jaunu dzīves mērķi, jaunu hobiju, dariet kaut ko aizraujošu, lai domas novērstu citā virzienā! Mazas dzīves uzvaras dos spēkus, lai vēlāk mēs gūtu uzvaru grūtākās dzīves situācijās," pārliecināta ir Jūlija.

"Domājiet pozitīvi, nemeklējiet negativitāti citos. Neaprunājiet negatīvi citus, bet tieši otrādi - priecājieties par to, ka jums ir ģimene, bērni, labi draugi. Koncentrējieties uz pozitīvām lietām, tad smaids noteikti atgriezīsies!"

Fotogalerija: "Miss & Mr Latvia" īpašniece Jūlija Djadenko