Bērnu nelaiž pie ārsta un aptiekā neizsniedz zāles: kāda jēga zināt likumus, ja tie nedarbojas? (3)

Padalīšos ar savu bēdīgo pieredzi. Pierakstīju savu bērnu - bez piecām minūtēm pieaugušu meiteni - pie ārsta uz atkārtotu konsultāciju, turklāt viņa tur jau bijusi vairākas reizes. Tā kā darbdienas vidū visiem jāstrādā, nolēmām, ka viņa brauks pie ārsta pati, jo ir jau liels cilvēks, turklāt ārsts iedod rokās detalizētu aprakstu par izmeklējumu. Bet, ziniet, tālāk par reģistratūru viņa netika, jo obligāti vajagot līdzi ņemt vismaz vienu no vecākiem. Kāpēc? Meitenei, kura jau garāka par mani un drīz būs vidusskolniece? Vai tad tur ir vajadzīga augstākā izglītība, lai aizietu pie ārsta uz pavisam elementāru konsultāciju? Tātad, ja viens no vecākiem ir slims, otrs komandējumā, lielam skuķim pie ārsta tikt nav iespējams? Pat vecmāmiņa nedrīkst tā vienkārši aizvest bērnu. Kā mana mamma saka: "Gadu desmitiem esmu vedusi mazbērnus pie ārsta, nekādi dokumenti nebija vajadzīgi. Kāpēc tagad viss tiek sarežģīts?" Pat izņemt nosūtījumu bez vecākiem nevar, izrādās. Slima būdama, nākamreiz devos mazulītei, kā meita smējās, līdzi. Brīnums, ka līdz 18 gadiem nevajag pavadošo personu!

Cita situācija. Es daļēji priecājos par e-recepšu ieviešanu, jo tas kādreiz atbrīvo no liekas došanās pie ārsta, ja ir zināms, kādas zāles konkrētā gadījumā ir vajadzīgas. Var iet tieši uz aptieku. Tomēr tas atkal ir koks ar diviem galiem, jo, piemēram, manai tantei, kurai ir krietni pāri 90 un kura neceļas no gultas, kopš jaunā likuma ieviešanas tagad vajadzēs izdomāt, kā nokļūt līdz aptiekai pašai, jo, redz, cilvēks, kas par viņu visus šos gadus rūpējies, zāles viņas vietā nopirkt nevarēs. Tā, lūk, aptiekā teikuši, un, ja aptiekārs tā saka, tad izstiepies vai saraujies, recepti nedabūsi. Tantei vajadzēs no Aladina aizņemties lidojošo paklāju vai apgādniekam doties pēc pilnvaras.

Varu kā piemēru minēt arī sevi. Rudens mani mazliet pievīlis un pielipinājis nopietnu saaukstēšanos. Vajadzīgas nopietnākas zāles, līdz ar to - recepte. Tas nekas, ka paaugstināta temperatūra un pašsajūta «fantastiska», uz aptieku jāiet pašai - raudi vai dziedi, jo manā vietā zāles izņemt, redziet, neviens cits nedrīkst - arī no aptiekas darbinieku teiktā. Kaut kā jau aizgāju, bet aptiekārei es nodrošināju pamatīgu smieklu devu, kad viņa izdzirdēja manu klepošanu un šņaukāšanos. Viņa teica: «Lieniet zem segas, dzeriet antibiotikas un nebiedējiet cilvēkus!» Nosmējāmies: kamēr vari paiet, ej vien pats uz to aptieku - kaut rāpus vai ar helikopteru.

Kāds varbūt teiks, ka es nepārzinu likumus un noteikumus. Lasu, esmu iepazinusies, arī iepriekš pieminētie cilvēki lasa, bet, ja aptiekā nedod recepšu zāles pacienta atsūtītajam cilvēkam, tātad aptiekāri par to nav informēti un kaut kas sistēmā nav kārtībā, vai ne? Ja es  netieku pie slimniekam vajadzīgajiem medikamentiem, kaut zinu, ka teorētiski drīkstu tos saņemt, tad kāda nozīme tam, ka lasu noteikumus, bet citi ne?