Rakstniece Ulberga: ir nevīrišķīgi, ja turīgs cilvēks tiesā apgalvo, ka viņam nav ienākumu

Jaunākajā žurnālā "Ieva" rakstniece stāsta, kā ir vienai audzināt divus bērnus un cīnīties ar atkarību un haosu.

Kristīne: "No haosa viss ir dzimis. Manā astroloģiskajā kartē Plutons uz ascendenta nozīmē arī to, ka šobrīd esmu viena ar diviem bērniem. Jo kurš tad gribētu dzīvot kopā ar Plutonu? Plutonijs jau patiesībā ir sprāgstviela, kuru izmanto atombumbās. (..)

Šis posms manā dzīvē ir diezgan sarežģīts, jo nevaru darīt visu, ko gribas. Bērni piebremzē. Gribētos ārdīties, kaut kur ceļot, vazāties riņķī apkārt. Pagaidām to nevaru. Tas ir neliels izmisums, bet tajā pašā laikā liela laime, jo bez bērniem es atkal nebūtu tā, kas esmu." (..)

Runājot par vīrišķību, Kristīne uzskata: "Vīrišķīga man šķiet atbildība par otru, dāsnums pret bērniem, spēja uzskatīt bērnus par vērtību. Savukārt nevīrišķīgi - atstāt bērnus novārtā.

Un, ja mana dēla tēvs, samērā turīgs cilvēks, ar kuru man tagad notiek tiesāšanās par uzturlīdzekļiem, tiesā apgalvo, ka viņam nav ienākumu, tas man nešķiet vīrišķīgi. (..)

Trakākais, kas grauj pašvērtējumu, ir tas, ka otrs cilvēks visu laiku saka - tu esi vainīga. Kad dzīvoju kopā ar sava dēla tēvu, pie visa vienmēr biju vainīga. Bija jāpaiet pietiekami ilgam laikam, lai neļautu sevi vainot. Vispār vārds "vainīgs" būtu jāizskauž un tā vietā jāliek vārds "kļūdījies". Jo kļūdas var labot. Bet vainot kādu ir tikpat kā uzspiest zīmogu bez iespējas laboties. (..)

Kad biju kopā ar dēla tēvu, es dzēru, lai varētu normāli pagulēt, lai visu laiku nebūtu jāstrīdas. Pārstāju dzert, kad nomira mamma. Sapratu, ka aiziešu bojā, ja tā turpināšu.

Man kā plutoniķei visu vajag daudz - mīlēties daudz, dzert daudz, ēst daudz. Tāpēc man visu dzīvi jāievēro zināma disciplīna - sevi jāiegrožo. Ja to nedarītu, tad būtu vāks. Sešus gadus nedzēru it nemaz, tagad mēdzu izdzert kādu alu vai glāzi vīna. Mani notur bērni. Ja viņu nebūtu, tad droši vien dzertu un rakstītu. Tagad to nevaru atļauties ne materiāli, ne fiziski. 

Esmu pamanījusi, ka ir jaunas ģimenes, kurās sākumā visi ir laimīgi, bet pēc kāda laika sieviete ir uzbarojusies, vīrietis pie teļļuka dzer aliņu. No tādas pašapmierinātības es baidos. Tiklīdz vairs nav kritikas pret sevi un dzīve kļūst tik mierīga un plūstoša kā taisna līnija, cilvēks ir miris. (..)

Spēja mīlēt vispār ir liels retums. Bet, ja tu mīli, tad mīli.

Jo kā tā var būt - tu dzīvo ar kādu cilvēku kopā, bet tad viņš aiziet pa kreisi vai kaut ko sliktu izdara, un tu uzreiz viņu vairs nemīli. Tad jau sanāk, ka mīli to, ka tevi mīl.

Tu mīli mīlestību, nevis cilvēku. Mīlestība ir tad, kad tu pieņem situācijas tādas, kādas tās ir. Bet nemīlestība ir, kad tu tās situācijas zortē - šis der, šis neder." (..)

Visu interviju ar rakstnieci lasi jaunākajā žurnālā "Ieva".