Maģiskās laternas - viktoriāņu izklaide ballītēs

Maģiskā laterna – principā, tā ir slaidu projektora priekštece, kas spēja rādīt 3D un pat kustīgus attēlus, kas līdzinājās mūsdienās zināmajiem GIF attēliem.

Vēsturnieki ilgi uzskatīja, ka maģiskās laternas bija pieejamas tikai bagātajiem viktoriāņiem, tomēr jaunā pētījuma relīzē rakstīts, ka šīs ierīces bija ārkārtīgi populāras arī vidusslāņa viktoriāņu vidū, kas bieži mēdza tās izīrēt, lai izklaidētos dažādos pasākumos.

Pie šī atklājuma nonāca britu vēsturnieks Džons Plankets (John Plunkett) pēc tam, kad izpētīja veselu virkni Viktorijas laika laikrakstu. Viņš uzgāja vairākus sludinājumus, kas liecināja, ka cilvēki bieži izīrēja šīs ierīces vai nolīga šo laternu operatorus, lai tie demonstrētu attēlus dažādos svētkos.

Maģisko laternu popularitāti Viktorijas laikā varētu pielīdzināt videonomu popularitātei mūsu tūkstošgades sākumā.

Ar maģisko laternu palīdzību viktoriāņi mēdza “atskaņot” dažādu romānu ilustratīvas adaptācijas, piemēram, Čārlza Dikensa “Ziemassvētku dziesmu”, kā arī attēlus no tālām zemēm.

“Līdzīgi kā “Netflix” mūsdienās, maģiskās laternas Viktorijas laikmetā bija veids, kā sevi izklaidēt,” rakstīja Plankets.

Pirmo reizi maģiskās laternas cilvēki sāka izmantot 16. gadsimtā, tomēr tikai 19. gadsimtā šī tehnoloģija kļuva izplatīta arī vienkāršo cilvēku vidū.

Vecākais sludinājums, kurā piedāvāts izīrēt maģisko laternu, tika atrasts kādā 1824. gada avīzē. Tajā kāds Londonas optiķis piedāvāja “maģisko laternu patīkamam vakaram.”

Tiesa, maģiskās laternas uzstādīšana nebija joka lieta. Lai arī sākotnēji kā gaismas avots šajā ierīcē tika izmantota svece, tomēr vēlāk optiķi sāka dedzināt kaļķi, kas sajaukts ar skābekli un ūdeņradi, lai iegūtu spožāku gaismu.

Lai izvairītos no sprādzieniem, kas nereti notika šāda maisījuma dēļ, cilvēki nolīga profesionāļus, lai tie uzstāda laternas.

Tomēr ir skaidrs, ka šis prieks vidusslāņa cilvēkiem nebija biežs, jo izīrēt maģisko laternu bija salīdzinoši dārgi - īpaši tad, ja bija vajadzīgas arī tās operators.