Ilze Ķuzule-Skrastiņa par attiecībām: kas notiek, kad nokrīt rozā brilles

Pagājusī sezona Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai bija skaista - Spēlmaņu nakts skatītāju balva, Krodera pirmdienas nominācija un visbeidzot Lilitas Bērziņas balva... (..) 

Jaunākajā žurnālā "Ieva" aktrise runā ne tikai par savu profesionālo dzīvi, bet ļauj arī mazliet ielūkoties ģimenes dzīves aizkulisēs. (..)

Tava lielā dzimta ir milzu vērtība. Bet vai ir tradīcijas, kuras jūs veidojat sev četratā? 

"Mēs četratā esam ļoti pašpietiekami. Arī tāpēc, ka tieši četratā esam reti. Bet, kad esam, tad jūtam, ka esam komanda. Kā reizēm saka mana mamma: jūs taču veselu dienu neesat no mājas izgājuši! 

Mēs baudām to kopābūšanu. Mums ir ilgie kopīgie rīti. Lauku mājās mans dēls paziņojis, ka šajās dienās lūdz nevienu neierasties agrāk par pulksten 12. Jo grib izbaudīt to, ka visi ir mājās. Viņš ar to atpūšas - visi ir mājās, viss ir kārtībā! Par šiem rītiem man nāk prātā tās rindas: "Vai ir visi vakarā..."" 

Tu esi spēlējusi Džuljetu, un viņas mīlestība ir tāds karsto visu vai neko attiecību posms. Bet realitātē attiecībās tālāk rozā brilles krīt un seko citi posmi. Kā tev šķiet, kā tas šobrīd ir tev un Artūram? 

"Visa pamats ir tas, ka es Artūru ļoti cienu, un domāju, ka viņš arī mani ciena. Tā nav tāda vēsa, bet dziļa un sirsnīga cieņa. 

Kas ir mans atskaites punkts? Kaut kas, par ko iedomājos diezgan bieži. Jebkuru citu - lai cik kolosālu - vīrieti man atliek salīdzināt ar Artūru, un Artūrs vienmēr uzvar. Visos punktos. Viņš atbilst manām vērtībām. Kāds vīrietis man šķiet interesants vai pievilcīgs, bet pēkšņi viņš pasaka vai izdara kaut ko tādu, par ko man liekas: ak dievs, mans Artūrs tā nekad nedarītu. 

Viņš nekad tā nenolaistos vai šitik stulbu teikumu principā nekad nevarētu pateikt. Viņš nekad nevarētu kaut kam pievērsties tik rupji! Artūrs pārspēj tos pārējos. Tādas ir mūsu attiecības. Es saprotu, ka mans vīrs vienkārši ir krutāks par visiem pārējiem! 

(..) Es apprecējos ļoti jauna, man bija 23 gadi. Ja viņš nebūtu īstais cilvēks, visādi varēja beigties. Bet viņš man ļāva uzplaukt kā sievietei. Arī tas, ka bērni bija dvīņi, galīgi nebija vienkārši. Citi mūs šausmīgi baidīja, cik tas būs traki. Bet tas trakums kaut kā nemaz nepienāca, un tas ir lielā mērā Artūra nopelns. Es neiegrimu tādā sadzīviskā rutīnā, kas mani ļoti nomāktu. Artūrs neļāva tam notikt, viņš ļāva man realizēties."

Visu interviju lasi jaunākajā žurnālā "Ieva".