“Sākot celt māju, abi ar vīru spriedām, ka ir vajadzīgs suns, kas to sargā un gana aitas, kuras nolēmām turēt. Spriedām, ka tas būs garspalvainais kollijs. Iespējams, ka ietekmējāmies no mākslas filmas “Lesija”, zinājām, ka kollijs cēlies no skotu darba suņiem un ir labs aitu gans.
Kollijam piemīt pašcieņa. (3)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Izrādījās, ka šīs daudzkārt pieminētās suņu šķirnes pārstāvi nemaz nav tik viegli iegādāties. Apmeklējām suņu izstādes. Ja sākotnēji tajās piedalījās daudz kolliju, tad ar katru gadu to skaits samazinājās,” stāsta Anita Plukse, kura dzīvo Gulbenes rajona Daukstu pagastā un ir pārliecināta, ka kolliji ir visvisvislabākie un gudrākie suņi. Pirmais kollijs no Valmieras rajona Anitas mājās ieradies 1996.gadā. “Sunim bija visi šķirni apliecinoši dokumenti un pat vairāki oficiāli vārdi, no kuriem izvēlējāmies vienu - Bils. Līdz ar Bila ierašanos mājās sākās pirmās problēmas,” stāsta saimniece. Iesauc par “pagastveci” “Kucēnu nevarēja atstāt vienu, tāpēc vajadzēja ņemt atvaļinājumu. Bils piedalījās vairākās izstādēs, bet no tām nācās atteikties, jo, dzīvniekam sarūpējot labāko barību, bijām to pārbarojuši un izlutinājuši. Atceros, ka suņu izstādē, kur citi itin viegli tika ar visu galā, mēs Bilu cēlām un nesām. Nolēmām, ka izstādes nav galvenais, no tām atteicāmies, ļaujot Bilam ēst, cik viņš vēlas, un dzīvot, kā vēlas. Vīram, sākot strādāt pagasta padomē, Bils, lai gan neļāvām, gāja viņam līdzi. Ļaudis viņu iesauca par “pagastveci”, bet paši jokojām, ka viņš kā Bils Klintons dodas vizītēs pa pagastu,” Anita atceras. Par sodu Bils siets pie ķēdes, bet saimniece pārliecinājusies, ka kollijs nav ķēdes suns. “Bils bija klejotājs. Iespējams tāpēc viņa dzīve beidzās traģiski - Līgo vakarā viņu sabrauca, bet es nevienu nevainoju. Tā labsirdīgajam Bilam bija lemts,” domīgi bilst saimniece. Nerod rīcības attaisnojumu Anita pārliecinājusies, ka cilvēki baidās no kollijiem. “Iebrauc pagalmā un nekāpj laukā no mašīnas. Varbūt tas ir tāpēc, ka kollijs nav maza auguma suns,” viņa saka. “Pēc Bila nāves mūsu mājās jo Rīgas ieradās Grāfs. Viņu radinieki uzdāvināja Ziemassvētkos. Viņš bija vienīgais suns, kam vārds ir pašas izdomāts, jo man šķita, ka dzīvniekam, kas prot izturēties ar pašcieņu un eleganci, cits vārds nepiestāv. Grāfs bija visgudrākais kollijs. Viņš dzīvoja mājās, apkārt neklaiņoja un nesagrauza nevienu kurpi. Pienāca 2001.gada maijs. Aizbraucu uz darbu, Grāfs kā vienmēr palika ārā. Pievakarē, atgriežoties mājās, biju izbrīnīta, kāpēc Grāfs mani nesagaida. Viņu atradu dzīvnieka iemīļotajā vietā - mirušu, ar četrām šāvienu brūcēm vēderā. Jūnijā Grāfam būtu palicis gads,” klusi saka Anita. Vēl šodien viņa nerod attaisnojumu tā cilvēka rīcībai, kurš atļāvās pacelt ieroci pret šķirnes dzīvnieku. “Ja suns dzīvo mājās, kas neatrodas pagasta centrā, ja visapkārt ir četri hektāri personīgās zemes un meža, kam viņš traucēja? Šaubos, vai šāvējam, viegli dzīvot ar šo grēku uz sirdsapziņas,” viņa meklē atbildi. Mācās no kaķenes Becijas Morics Grunvods Favorīts Anitas mājās ieradās mēneša un divu nedēļu vecumā no Jūrmalas dažus mēnešus pēc Grāfa nāves. Saimniece viņu mīļi sauc par Moricu un suņuka blēņas salīdzina ar nerātno puišeļu Maksa un Morica izdarībām. “Viņš ir vienīgais kollijs, kuru saimnieki pārdeva tik mazu. Kucēnam pietrūka mātes, tāpēc viņš visu mācījās no kaķenes Becijas. Arī tagad, kad Morics vēlas tikt laukā, viņš nesmilkst, bet tāpat kā Becija, kasa durvis ar ķepu. Tomēr viņu starpā nepastāv draudzība, bet greizsirdība, jo viņi nevar mani sadalīt. Ja Becija ieraušas man klēpī, tad Morics tik ilgi viņu baksta ar purnu, kamēr kaķene sadusmojas un piekāpjas. Morics uzskata, ka mājās viņš ir galvenā persona. Izrādās, ka arī dzīvnieki daudz pārmanto no vecākiem. Saimniece, kas mums pārdeva Moricu, stāstīja, ka viņa mātei nepatīk riteņbraucēji. Šo nepatiku Morics ir pārmantojis. Kad braucu projām no mājas, viņš dusmīgi rej un skrien mašīnai pakaļ, bet tad, kad atgriežos, Morica prieks ir neaprakstāms,” stāsta Anita un piebilst, ka sunim ļoti patīk braukt automašīnā. Ja vien automašīnas durvis ir pavērtas, viņš pirmais ieņem vietu blakus Anitai, pārējiem pasažieriem atvēlot aizmugurējo sēdekli. Šķiet, ka pat dzīvnieka purnā lasāms: “Ko jūs kavējaties, vai neredzat, ka esmu vietā!”. Pagalmā augs kurpju koki Anita nemēģina skaitīt no cik apavu pāriem vajadzējis šķirties tāpēc, ka vienu čību vai kurpi Morics sagrauzis, bet otru apracis sev vien zināmā vietā. “To viņš dara, lai nodzītu saimnieces skopumu. Smejos, ka, pateicoties sunīša rūpēm, man pagalmā drīz sāks augt kurpju un spēļlietu koki,” labsirdīgi saka Anita un lepojas, ka Moricam patīk būt koptam un veselam sunim, jo viņš labprāt kopā ar saimnieci dodas uz veterināro aptieku, lai veterinārārstei Ilzei Lesiņai ļautu veikt pedikīru un profilaktisko potēšanu. “Morics parasti ir pacietīgs un pieklājīgs pacients. Citādāk, ja pirmais rindā pie veterinārārstes ir kaķis. Tas Moricam nepatīk. Tomēr lielākās domstarpības mums abiem sākas tad, kad jāsukā garspalvainais kažoks, īpaši, ja vasarā tajā ieķērušies dadži. Lai gan šīs procedūras veikšanai iegādāta speciāla suka, skaistumkopšanas nodarbe sunim šķiet ārkārtīgi garlaicīga,” Anita secina un atzīst, ka tad, ja mājās ir garspalvains dzīvnieks, no spalvām izvairīties nebūs iespējams. Saimniece pārliecinājusies, ka Moricam netīk arī kažoka mērcēšana. Vasarā viņš labprāt iebrien dīķī, kas atrodas pie mājas, bet, sajūtot ūdeni skaram pavēderi, ātri ir krastā. Draudzējas ar seteru Šķesteru Morics par labāko suņu draugu uzskata īru seteru Šķesteru, kas laiku pa laikam atbrauc ciemos pie kaimiņiem. Nav tā, ka Morics un Šķesters uzreiz metas viens pie otra. “Šķesters pacietīgi sēž uz tīrumu robežas, bet Morics - pie siltumnīcas stūra. Sēž un sēž, tad strauji skrien viens otram pretī. Tad viss iet pa gaisu, gan kājas, gan ķermeņi. Ja Morics priecājas, tad - no sirds. Ziemassvētkos zem eglītes arī viņam bija nolikta dāvana. Nebeidzu brīnīties, kā suns var priecāties par jaunu mantu - parastu bumbiņu, kas saspiesta pīkst,” dzīvnieka prieku līdzizdzīvo arī Anita. Morics nav izstāžu suns, tāpēc lutināšana viņam ir pierasta. Un kā gan lai atsakās no riekstiem, ko pastiepusi saimnieces plauksta, no kādas konfektes, siera un vēl citiem kārumiem. Arī speciālo suņu barība Morics ēdiena traukā neatstāj. Patīk daudz sarunāties Morics un Becija ir vienīgie, kas vakaros sagaida Anitu no darba, un ir gatavi stundām ilgi klausīties saimnieces teiktajā. Kad tas apnīk, var ērti izstiepties uz paklāja un klausīties snaužot. “Uzskatu, ka ar dzīvnieku ir jārunā. Mums, cilvēkiem, tikai tā šķiet, ka viņi neko nesaprot. Saprot un sajūt mūsu noskaņojumu. Zinu, ka Morics ir mans aizstāvis, un uzmanīgi uzlūkos katru, kas ienāks pagalmā. Bet tā jau īstam saimniekam jāuzvedas,” Anita lepojas. Viņa Moricu uzskata par lauku zēnu, ļaujot izbaudīt lauku brīvību, un ir pārliecināta, ka viņas mājās vienmēr dzīvos tikai kolliji. Vienīgais izņēmums varētu būt Bernes ganu suns. “Manuprāt, man nevienas citas šķirnes suns nepiestāvētu labāk kā kollijs,” viņa jokojot piebilst. ŠĶIRNE Garspalvainais kollijs atzīts par vienu no visskaistākajām suņu šķirnēm pasaulē. Par to liecina greznais kažoks. Fiziskā struktūra norāda uz spēku un aktivitāti, nav lempīguma vai raupjuma pazīmju. Draudzīgi noskaņots, nav nervozs vai agresīvs. Ir labsirdīgs un viegli apmācāms. Kažoks ir ļoti biezs, ar mīkstu un pūkainu pavilnu. Bagātīga apkakle un bakenes. Bagātīga spalva uz astes. Atzītas trīs krāsas - sabuļa ar baltu, trīskrāsains un marmora. Nevēlama ir gaiša salmu vai krēmkrāsa. Ieteicams rudas krāsas zīmējums, taču ja tā nav, tas nav uzskatāms par trūkumu. Nevēlami lieli melni plankumi. Vēlamais zīmējums ir pilnīgi vai daļēja balta apkakle, baltas krūtis, ķepas, balts astes gals. Var būt balta zīmīte uz pieres vai purna, vai abiem.