Jauni un slaveni. Žanis Pavlovskis: "Kāds patiešām domā, ka braucu ar īrētu mašīnu un mētājos ar naudu?" (4)

Lai gan saule tveicīgajā vasarā gaisu ir uzkarsējusi līdz +30 grādiem, Žanis uz interviju ierodas tērpies melnā. Nevienam nav noslēpums, ka puisim liela aizraušanās ir arī rūpīga stila izkopšana, no kā viņu neattur pat karstais laiks. Žanis ir pozitīvs, atvērts, ļoti draudzīgs un vienkāršs – ļoti maz no tā, kā puisis sevi pozicionē grupas “Olas” dziesmās. Ir cilvēki, ar kuriem sarunas vedas īpaši viegli, un Žanis pavisam noteikti ir viens no viņiem. Intervijā Žanis atklāj, kas šobrīd notiek ar viņa solo karjeru un pastāsta, kad gaidāmas jaunas dziesmas no apvienības “Olas”.

Jaunietis šobrīd ir atpazīstams ar savu solo projektu PAVLO, ik pa laikam izdodot jaunas dziesmas, kas vēsta par aktuālām tēmām viņa dzīvē. Žanis gan kļuva populārs ar dalību apvienībā “Olas”, kuru dibināja kopā ar mūziķi Arvi Reiku. Lai gan “Olas” ir mazliet nozudušas no sabiedrības acīm, Žanis ir entuziasma pilns strādāt ar saviem projektiem un turpināt muzicēt pavisam jaunā formātā.

Pastāsti, ar ko tu šobrīd nodarbojies un kāda ir tava ikdiena.

Šobrīd cītīgi strādāju pie sava solo projekta, vēlos realizēt kaut ko, ar ko iepriekš neesmu nodarbojies. Kopumā man ir ļoti brīva ikdiena. Man nav baigo plānu. Tas arī ir tas, kādu vienmēr biju izsapņojis savu dzīvi. Protams, bieži vien ir problēma tajā, ka var palikt riktīgi slinks un neko nedarīt, līdz ar to rodas kaut kāda depresija, tāpēc ir jāiemācās ar to sadzīvot, jāmeklē sev ko darīt. Tāpat ir lietas, kas mani interesē papildus mūzikai, piemēram, uzņēmējdarbība. Veidoju drēbes. Ir, ko darīt. Man no bērnības ir bijis mērķis izveidot savu apģērbu brendu, bet es vienmēr esmu vēlējies šo zīmolu izveidot ļoti kvalitatīvu. Savā ziņā ar nedaudz latviešu piesitienu, bet domātu starptautiskam tirgum. Krievijā to, ka tas ir iespējams, pierādīja Goša Rubčinskis. Šobrīd gan tas ir izstrādes procesā.

Plašāk tu kļuvi pazīstams ar apvienību “Olas”, lai gan šobrīd esi mūziķis PAVLO. Slavenais duets tagad ir mazliet pieklusis ar jaunu dziesmu izdošanu. Kāpēc tā?

Mums ir diezgan daudz koncertu septembrī. Taču “Olu” projekts ir atkarīgs no diviem cilvēkiem, līdz ar to ir jābūt divu cilvēku darbam. Šobrīd tas tā nesanāk, jo mēs tiekamies tikai koncertos. Mums ir arī ierakstītas dziesmas, kuras vēl nav izlaistas. Gribas visu pacelt mazliet citādākā līmenī, taču šobrīd tas nav iespējams laika trūkuma dēļ - gan man, gan Arvim. Dažreiz ir jāatstāj kaut kas maliņā, kad esi sasniedzis virsotni.

Varbūt jau vēl kaut kas būs, bet nezinu, cik normāli ir 24 gados braukāt pa Latviju kā grupai “Olas”.

Mēs paši savā starpā runājot, nezinām, ko gribam. Tas vienmēr paliks atmiņā kā lielisks projekts un mēs ar lielāko prieku braucam uz koncertiem, bet pagaidām dzīve pati rāda, ka nevajag šobrīd turpināt. Varbūt izlaidīšu savu solo materiālu un būs vairāk laika projektam “Olas”. Ir viena dziesma, ko es noteikti gribu izdot. Tur ir ļoti forša ideja, ļoti smieklīga tēma, tādā vecajā “Olu” stilā apspēlētas dzīves situācijas. Bet mēs tajā dziesmā vēlamies sadarboties ar vienu cilvēku. Un ja mēs to cilvēku dabūsim – tā būs bomba. Esam izsūtījuši demo versiju, gaidām atbildi, jo tas cilvēks arī ir diezgan aizņemts.

Cik saprotu, ar Reiku iepazināties augstskolā. Vai izdevās to pabeigt?

Es biju pabeidzis pirmo kursu, tad sāku mācīties otrajā kursā, paralēli sāku darbu reklāmas aģentūrā, un pa lielam man īsti nebija laika mācībām. Tāpēc izlēmu pamest darbu, jo bija eksāmenu laiks. Es aizgāju prom no darba un beigās neaizgāju arī uz skolu. Tas bija laiks, kad ar “Olām” bija daudz koncertu un skolai vienkārši nebija laika. Bet es nenožēloju, jo zinu - ja gribētu, tad pabeigtu. Man arī īsti nepatika programma, kurā mācījos. Man patika universitāte un pašas studijas, bet programma tajā brīdī gan ne. Mani visi mēģināja atrunāt no augstskolas pamešanas, bet ticēju tam, ka negribu turpināt studijas. Es varbūt gribētu augstāko izglītību, bet vēl nezinu, kurā jomā un vai tas man ir vajadzīgs, jo visām lietām, kas mani interesē, tur izglītību pārāk nevajag. Mācīties ir forši, bet mācīties papīra dēļ – nezinu, vai to gribu.

Un kā tu nonāci līdz idejai par solista karjeras sākšanu?

Jebkurš, kuram ir bijusi kaut kāda grupa, saprot, ka domas dalās. Mēs ar Arvi esam pavisam dažādi cilvēki. Daži saka, ka tieši tas ir tas, kādēļ mums izdevās ar “Olām” iegūt tādu slavu. Pat fani dalījās – kāds bija manā pusē, kāds Arvja pusē. Bet ar laiku katram ambīcijas ir savas. Tu redzi sevi savādāk. Solo ir daudz nopietnāk, nav nekāds prikols. Gribas realizēties līdz galam. Taču “Olās” tas nebija iespējams. Tagad neesmu atkarīgs ne no kā un daru to, ko pats gribu.

Pat ja kādam nepatiks mans soloprojekts, ar “Olām” sapratu, ka tas nav pats galvenais – labāk 100 lojāli fani nekā 10 000, kuri īsti neatceras, kā tevi sauc.

Arī Arvis man teica, ka viņam ar solo projektu ir daudz interesantāk strādāt. Nav nekādu saistību ar kādu. Varbūt mēs izaugām. Man jau tas humora reps savā ziņā patīk, bet tai pašā laikā es draudzējos ar “Singapūras satīnu”, ar kuru plānojam kopā darīt kaut kādas lietas. Tur man ir interesanti. Tur ir vairāk cilvēku un atmosfēra grupā ir pilnīgi cita.

Starp citu, daudzi jau izteikuši spekulācijas, vai neplāno pievienoties “Singapūras satīnam”, tā kā pavadi ar viņiem tik daudz laika.

Es nezinu! Mani var nosaukt par neoficiālo dalībnieku. Bet viņiem ir savs tusiņš. Negribas izjaukt citu ģimeni. (Smejas). Mēs pavadām laiku kopā, draudzējamies, mums ir kopīgas intereses, turklāt ar daudziem no viņiem es gribu izveidot solo dziesmas ārpus "Satīna".

Daudzi ir pamanījuši, ka sociālajos tīklos visam pieej ar humoru un sarkasmu. Tu esi tāds arī reālajā dzīvē vai šādi sevi pozicionē tikai citu acīs?

Es nekad neko netēloju un vienmēr mēģinu būt maksimāli tāds, kāds esmu. Internets pats par sevi ir vieta, kur vari tikt pārprasts. Man ir bijuši arī publiski strīdi, tāpēc internetā tas izskatās riktīgi iedomīgi. Man daudzi cilvēki saka, ka ir nepamatots naids pret mani. Es pieņemu, ka var nesaprast “Olas” un tā grupa var nepatikt, bet, aizejot uz naktsklubu, ja cilvēks jau sākumā uzvedas pret mani ar agresiju, tad es reaģēšu. Un daudzi pēc tam saka, ka esmu pilnīgi citādāks, nekā domājuši.

Bet cilvēki patiešam domā, ka es braukāju apkārt ar īrētu mašīnu un mētāju naudu?

Man ir sava kompānija, savi draugi un diži iepazīties nevajag. Nekad neesmu gājis apkārt un bļaustījies: “Tu zini, kas es esmu?” Taču, runājot par “Instagram”, man jau no bērnības patika fotogrāfija un video. Tāpēc arī ”Olas” sākās – mēs satikāmies ar Reiku un es pateicu, ka māku filmēt, taisām klipu! Pirmo klipu arī montēju es pats. Man vienmēr ir bijis viss estētiskais svarīgs.

Vai tu sevi uzskati par slavenību?

Latvijā īsti nav slavenību. Man patika, kā Gacho bija ierakstījis – lūdzu, nesauciet mani par slavenību! Latvijā ir atpazīstami cilvēki. Bet tas arī ir forši. Man vienmēr ir bijis neērti, arī tagad, kad vēlas ar mani kopā nobildēties. Man nav tā, ka gribu, lai manu ego pabaro. Zināju, ka mani atpazīst uz ielas un kā man jāuzvedas. Pat tagad cilvēki atpazīst, tāpēc vienmēr piedomāju, kā izturos. Bet pēdējā laikā esmu sapratis, ka tieši tas jau parāda, ka esmu neīsts, tāpēc man jāuzvedas tā, kā es uzvestos ikdienā.

Kā tas ir – būt atpazītam jau tik jaunam? Nekļuvi iedomīgs?

Man tolaik bija jau 20 gadi. Man vienmēr ir bijis bail no tā, ka mani sauks par iedomīgu, tāpēc pie tā piedomāju. Bet jebkuram, kurš ir bijis tādā slavas zenītā, zvaigznīti ir izdevies noķert. Tas ir stulbi, es, atskatoties atpakaļ, negribēju, lai tā notiek, bet atzīstu, ka tā varēja būt. Bet tas savā ziņā pārauga raksturā. Es varu būt draudzīgs pret visiem, bet, ja aiztiks manu ģimeni, pateikšu, ko domāju. Neesmu klusētājs. Pats gan problēmas nemeklēju. Mentāli vispār tas ir ļoti grūti.

Ir bijis tā, ka vienkārši visa ir par daudz. Es nekad neesmu staigājis ar augsti paceltu galvu un gaidījis, ka man kāds iedos kafejnīcā atlaidi, tieši mēģināju panākt, lai cilvēki tā nedomā. Pat klubos, kuros uzstājamies, es neeju visiem garām, taču cita lieta ir, ka speciāli mani kaut kur palaiž pa priekšu. Man gan tas nepatīk, jo es atnāku ar atvērtu dvēseli, ne par ko neizliekos, bet mani parāda kā tādu uzpūtīgo čali.

Tad tu vienkārši vēlies, lai tevi uztver kā parastu cilvēku, nevis “Žani no Olām”, vai ne?

Man vispār tas termins ļoti nepatīk. Bet saprotu, ka tā tas būs kādu laiku, pirms ar solo neizdarīšu kaut ko vēl skaļāku. Bet tas viss ir labojams – arī Ozolam agrāk bija “rajončiks” un “rajons”, bet tagad viņam ir tik daudz hitu, ka uz viņu skatās daudz savādāk. Protams, tas ir laiks, viņš ir pieaudzis un viņa auditorija ir izaugusi, bet par to nav baigi jādomā. Ar laiku tas pazudīs.

Kāpēc tagad jaunieši vairāk seko līdzi visiem jūtuberiem un blogeriem?

Pirmkārt, internets. Tur ir pavisam citādāks vecums, to lieto ļoti daudzi mazi bērni.

Visi var teikt, ka “Olas” klausās tikai mazi bērni. Bet VISUS klausās tikai mazi bērni.

Es ar solo mēģinu vairāk publiskot mūziku straumēšanas vietnē “Spotify”, jo tur labāk var saprast, cik cilvēku tevi patiesībā klausās. Bet auditorija internetā ir riktīgi aktīva. Var pēc “Instagram” komentāriem redzēt, kas tur notiek. Gramatika ir ļoti slikta. Agrāk bija tikai TV, bet tagad ir internets. Arī vecāki cilvēki ir sociālajos tīklos, bet viņi nav tik aktīvi. Es joprojām nesaprotu latviešu jūtuberus. Tā kvalitāte ir... Es zinu, kā ir filmēt kvalitatīvu saturu. Zinu, ka tas ir iespējams. Saprotu, ka Latvijā tas nav tik attīstīts kā ārzemēs, bet brīnos, ka viņi parādās uz plakātiem. Tieši viņus izmanto kā viedokļu līderus. Ir ļoti forši jūtuberi arī Latvijā, bet man to nesaprast. Iespējams, ka jūtuberi var savākt daudz lielāku auditoriju nekā mēs ar savu koncertu.

Vai vari teikt, ka rādi labu piemēru saviem sekotājiem un faniem?

Tas ir strīdīgs jautājums. Es apzinos, ka man seko daudzi jaunieši, bet tai pašā laikā es negribu, lai tas mani ierobežo darīt lietas, ko ikdienā daru. Ja ieliku stulbu story, par ko man vēlāk ir kauns un es viņu izdzēšu, tātad man tā vajadzēja izdarīt. Baigi grūti sevi kontrolēt. Domāju, ka ir daudz trakāki gadījumi. Es negribu sevi ierobežot, bet tāpat tas sanāk. Katram bērnam ir vecāki, arī es bērnībā daudz ko redzēju, ko nevajadzēja redzēt. Bet vecāki mani izaudzināja tā, ka es zinu, kas ir pareizi un kas nav. Tas ir svarīgākais. Tāpat ar dziesmām. Ja mēs sākumā ar Arvi domājām, ka mūs neviens neredzēs un nedzirdēs, tad pēc tam mēs izņēmām visus lamuvārdus no dziesmām.

Protams, tagad ir citi laiki – daudzi jaunieši to vien dara, kā sēž pie datora, un viņiem nemaz nav draugu, no kā ietekmēties.

Nebūs smuki, ja es būšu neīsts. Mēs vispār cenšamies neuzstāties tiem, kam vēl nav 18, bet, ja sanāk, tad tā dziesmu programma ir ļoti izmainīta, lai neviens nedzird to, ko nevajadzētu dzirdēt. Mēs pat vārdu “viskijs” aizstājam.

Pastāsti, kas ir galvenais ienākumu avots, ar ko “Olām” izdevās nopelnīt?

Principā, ja runājam par “Olām”, tie ir koncerti. Kaut kas kabatā iekrīt no mūzikas straumēšanas vietnēm. Bet uz to īsti nevar dzīvot. Tāpēc mēģinu darīt papildu lietas un strādāju kā dizaineris. Bet to arī var saprast dažādi.

Kur tu vispār smelies iedvesmu dziesmām?

“Olām” obligāti jāizdomā tēmas, kas ir smieklīgas, lai apspēlētu dzīves situācijas.

Arī dziesma “Sargi savu sievu” vienkārši pie mums “atnāca”. Mums bija koncerts, mēs atpūtāmies, un viens džeks kaut kā nejauši izmeta dziesmas nosaukuma frāzi. Un tā arī viss aizgāja.

Es vienmēr pierakstu idejas, kas veido dziesmas. Bet ar solo ir vieglāk, jo man ir savācies daudz kas tāds, ko jau sen gribēju pateikt pats no sevis. Piemēram, vienu rītu gatavoju brokastis, dungoju un man “aiziet”! Un es ķeros pie rakstīšanas.

Tu seko līdzi aktualitātēm Latvijā?

Jā, turklāt sekoju ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Tas pat ir mans darbs. Kad muzicējām ar “Olām”, nemaz nevarēja nesekot līdzi, jo lasījām ziņas Renāra Zeltiņa šovā. Es neskatos ziņas kā tādas, bet tā es vairāk lasu internetā, kas notiek.

Esi Latvijas patriots?

Jā. It sevišķi, ņemot vērā, ka esmu no krievu ģimenes. Vienmēr esmu audzis krievu vidē, runājis krievu valodā vairāk. Bet es šeit esmu piedzimis. Tāpēc bieži iesaistos diskusijās par krieviem un latviešiem, jo esmu gan tas, gan tas. Man ļoti nepatīk cilvēki, kuri nerespektē Latviju, lai gan ir piedzimuši Latvijā. Nekad neesmu to sapratis. Man prieks, ka mana ģimene nav tāda. Vēl atceros to, ka tad, kad spēlēju futbolu, zināju - ja man piedāvātu spēlēt Krievijas vai Latvijas izlasē, es noteikti izvēlētos Latvijas izlasi, jo, stāvot pirms spēles un klausoties himnu, man jūtas būtu pret Latviju.

Es gribu palikt te dzīvot. Katrā tautā ir idioti, un idiots nav tautība.

Tevi apmierina kopējā situācija Latvijā?

Ja kaut kas ir slikti, es vienmēr skatos uz to tā, ka negribu vainot tikai valdību. Skaidrs, ka es neiešu labot ceļus. Tu pats veido savu dzīvi.

Ja ieciklēsies un neļausi sev dzīvot, jo domāsi, ka viss ir slikti, tu pats sev bojāsi dzīvi. Pa lielam mums jānovērtē lietas, kas mums dotas.

Piemēram, mans draugs Felipe, kurš ir no Brazīlijas, bet dzīvo Latvijā, - kad viņam prasa, kāpēc viņš šeit dzīvo, viņš atbild, ka Latvija ir visdrošākā valsts. Viņš šeit vispār nejūtas apdraudēts – ne rasisma, ne vardarbīgā ziņā. Viņš bija padzīvojis Norvēģijā un pat tur nejutās droši. Protams, tas ir katram individuāli, bet mums patiešām nav jādomā par dabas katastrofām, mums viss ir forši. Mani personīgi viss apmierina Latvijā.

Ir tāds teiciens – kad tu kritizē, ir jāpiedāvā. Man nav ko piedāvāt, tāpēc nesaku neko par valdību. Tas nav mans lauciņš. Es, protams, varu sekot baram un teikt, ka viss ir slikti, bet tā es nedaru.

Iznākuši visādi pētījumi, ka jaunieši arvien mazāk interesējas par politiku. Kāds ir tavs viedoklis par šo visu?

Politika ir reāli neinteresanta. Mēs varam čīkstēt, ka kaut kas ir slikti, bet laikam nav līdz galam tik slikti, ka jaunieši sāk par to aizdomāties. Ja būtu riktīgi slikti, varbūt jaunieši sāktu sekot politikai. Ja jaunieši neseko, politika ir vienkārši garlaicīga.