Pilngadību sasniedzot, uzdāvināju sev “cukura tētuku” (6)

Latviešu meitenei Alīnai (vārds mainīts, bet rakstā izmantotie attēli – ilustratīvi) šī pasaka veselu gadu bija ikdiena – par paēdināšanu labākajos restorānos, pirms tam ietērpjot viņu skaistā, jaunā kleitā, gādāja "sugar daddies" jeb "cukura tētuki".

Vecāki vīrieši, kuri maksā par tikšanos ar jaunākām meitenēm, pasaulē nav nekāds jaunums. Mūsdienās tas viss ir ieguvis oficiālu formu – tikšanos var sarunāt internetā un vīrieši tiek saukti par "sugar daddies". Vienā no šādām interneta vietnēm iespējams atrast skaidrojumu, par to, kas tad īsti viņi ir: "Veiksmīgi vīrieši zina, ko viņi grib. Viņi ir mērķtiecīgi, pašpārliecināti un meklē sev atraktīvu kompāniju. Nauda nav problēma, tādēļ šie vīrieši ir ļoti dāsni attiecībā uz savu pavadoni jeb “sugar baby." Meitenes, kuras piekrīt kļūt par "sugar baby", meklē labāku dzīvi, novērtē eksotiskus ceļojumus un dāvanas. Viņas velta savu laiku, pretī saņemot greznu dzīvesveidu un iepazīšanos ar bagātiem cilvēkiem

Pēc pilngadības sasniegšanas - prom uz Vīni

Alīna bērnībā bija klusa un kautrīga - piedzīvojuma meklētājas gars atklājās viņā tikai pusaudžu gados. "Bērnībā es biju ļoti kautrīgs bērns, ārkārtīgi intraverta, un man daudzi par to piesējās: "Tev jābūt aktīvākai, jārunā vairāk!" Un es nezinu, kas notika – laikam nedaudz pārforsēju."

"Paliku pat pārāk aktīva, vienmēr iekūlos problēmās, teicu visu, ko domāju."

Alīna aizbrauca no Latvijas nākamajā dienā pēc savas 18 gadu dzimšanas dienas. Dzīvē esot bijušas vajadzīgas pārmaiņas: "Es aizbraucu intereses pēc – man tas bija kas jauns un interesants. Man bija apnicis būt tikai Latvijā, vienmēr esmu gribējusi kaut kur braukāt riņķī apkārt."

Ar uzmundrinājumu no vecākiem

Laikā, kad Alīna nolēma pārcelties uz Vīni, viņa dzīvoja ar tēvu, un viņš pie meitas dzīves stila un piedzīvojumu meklēšanas bija jau pieradis.

"Mani vecāki vienkārši vairs nebrīnījās par manu lēmumu. Viņi jau zināja, ka es esmu traka, tādēļ es sakravāju mantas un pateicu, ka gribu braukt prom," atklāj Alīna.

"Jā, manam tēvam pirms manas aizbraukšanas bija ļoti daudz jautājumu, bet kaut kā viņš to pieņēma. Man liekas, ka ar mani runāt ir kā ar sienu – ar laiku viņš padevās."

Alīnas mamma savukārt meitu ne tikai neattur no piedzīvojumiem, bet pat iedrošina uz tiem: "Mana mamma ir tā, kas vienmēr saka: "Ja tev ir bail, pasper vēl vienu soli!" Viņa mani iedrošina pa īstam dzīvot dzīvi un izbaudīt lietas. Viņa palika stāvoklī, kad viņai bija 16 gadu, tas nozīmē, ka viņai ātri vajadzēja sākt rūpēties par ģimeni un nesanāca izbaudīt jaunību. Es domāju, ka viņa, kā jau vairums vecāku, grib savus sapņus izdzīvot caur bērniem. Un man šajā ziņā paveicās – viņas sapnis dzīvē bija daudz izbaudīt un redzēt."

No Pelnrušķītes par princesi

Kad Alīna ieradās Vīnē, viņa sāka strādāt par istabeni un dzīvoja pie tantes: “Es visu dienu staigāju bez kosmētikas, saplēstās džinsās - pilnīga Pelnrušķīte”. Taču drīz vien meitene nolēma, ka jāizmēģina kas interesantāks.

Skatoties kādu televīzijas raidījumu, Alīna pirmo reizi uzzināja, kas ir “cukura tētuks” - uz pārraidi bija uzaicināta “cukura mazulīte”, kas dalījās ar savu stāstu. Raidījuma vadītājs salīdzināja šo nodarbošanos ar 21. gadsimta prostitūciju un stāstīja dažādas pamācības, kā jaunām meitenēm izvairīties no satikšanās ar vīriešiem, kuri vēlas sev nopirkt pavadoni. Alīna šīs pamācības uztvēra kā soli-pa-solim instrukciju.

Pirmie soļi cukura pasaulē

Alīna sāka sava "cukura tētuka" meklējumus, piereģistrējoties vienā no šāda veida iepazīšanās mājaslapām. Lai gan Alīnu sajūsmināja viss jaunais un aizraujošais, viņa ievēroja piesardzību un, pirms tikās ar vīriešiem, uzstādīja savus noteikumus: "Sākumā man bija bail – vienmēr noteicu, ka mums jātiekas publiskā vietā, es nekāpšu mašīnā un nekur nebraukšu. Es vienmēr biju ļoti piesardzīga – apzinājos, ka to mājaslapu var izmantot arī kāds, kurš nodarbojas ar cilvēktirdzniecību."

Meitene arī pirms tikšanās ar vīriešiem darīja zināmu – seksa nebūs! "Principā, ja es redzu "cukura mazulīti", kurai ir silikona pupi un kuru vadā ar privāto lidmašīnu, ir skaidrs – viņa guļ ar saviem sponsoriem. Tā kā es to nedarīju, man tās ekstras bija nedaudz mazākas."

"Sekss ir tā līnija, ko es noteikti nepārkāptu un to es visiem teicu. Tādā veidā es arī atlasīju vīriešus. Kāpēc? Īstenībā, es biju nevainīga!"

Pirmais vīrietis, ar kuru Alīna Vīnē tikās, kļuva arī par ilgstošu meitenes sponsoru un pat draugu. Abi pirmajā reizē satikās pilsētas centrā un sākumā vienkārši aizgāja apēst saldējumu. Viņš bija padomes loceklis luterāņu baznīcā un uzņēmējs, un daudz stāstīja par savu darbu. Vīrietim bija 16 gadus veca meita un sieva, no kuras viņš grasījās šķirties, taču tas viss Alīnu īpaši neuztrauca, jo viņi abi bija atklāti viens pret otru jau no paša attiecību sākuma.

"Viņam bija daudz stresa biznesā, un viss ko vajadzēja, bija kāds, ar ko aprunāties," stāsta meitene. "Kā mans tētis reiz stāstīja – pieaugušo pasaulē draugu nav, ir biznesa partneri. Arī ar sievu, no kuras viņš šķīrās, nevarēja runāt par daudzām lietām. Tā nu viņš runāja ar mani. Es biju kā psihologs kleitiņā."

Ar savu pirmo "cukura tētuku" meitene turpināja tikties ilgstoši un regulāri. Vīrietis veda viņu uz dārgiem restorāniem, pasākumiem, pirka kleitas un kurpes.

"Tie vīrieši visu mūžu ir mācījušies augstskolās, taisījuši savu biznesu un ir pazaudējuši savu jaunību. Viņi grib kaut ko jautru un interesantu, jo sievas mājās ir garlaicīgas. Un tad ir jauna meitene, kura čalo un ķiķina, kurai viss ir labi, un viņi ir gatavi par to maksāt."

"Arī, ja viņi iet uz korporatīvajiem pasākumiem, tur visiem ir daudz naudas, un izrādīties ar mašīnu nav interesanti. Jāizdomā kaut kas jauns, un tad smuka meitene ir jau kaut kas īpašs."

Pirms tikšanās jāizpilda mājasdarbs

Alīnas izskatā un raksturā gan nav manāmas izlutinātas princeses pazīmes – pievilcīgajai meitenei ir tiešs skatiens, tumši krāsotas lūpas un viņas drēbju skapī noteikti dominē melnā krāsa.

"Jā, es neesmu vienmēr priecīga, smaidīga un čalojoša, bet man nācās par tādu kļūt," stāsta Alīna. Izrādās, ka nepietiek tikai ar skaistu seju, lai atrastu sev sponsoru – meitenei ir jābūt gudrai, jāorientējas dažādās tēmās, lai vīrietim būtu interesanti ar viņu sarunāties.

"Tajā mājaslapā pie profiliem var redzēt, ar ko katrs vīrietis nodarbojas, un es uz randiņiem gāju sagatavojusies. Ja viņš bija inženieris, es izlasīju visu par to tēmu," atklāj Alīna.

"Es iemācījos arī, kādas katram vīrietim patīk meitenes, un pielāgoju savu tēlu. Katram es biju citādāka. Vienmēr izpildīju mājasdarbu."

Hameleona personības krīze

Vīnē Alīna paralēli tikās ar vairākiem vīriešiem. Pēc kāda laika meitene zaudēja darbu, un viņa kļuva pilnībā finansiāli atkarīga no sponsoriem: "Tā ir grūtākā daļa – tu esi hameleons un nevienam īsti neinteresē tava personība. No sākuma es arī pati strādāju un "cukura tētukus" satiku tikai brīvajā laikā – tas man bija veids, kā nopelnīt vairāk naudas un redzēt Vīni.”

“Pēc tam es vairāk nestrādāju un biju atkarīga tikai no viņiem. Ar laiku tas vairāk nebija jautri un man nācās to darīt, lai nomaksātu rēķinus." 

"Tad pienāca viena diena, kad es biju satikusies ar kādiem diviem trim vīriešiem, atnācu mājās, nokritu pie zemes un sāku raudāt. Man bija pārāk liels spiediens – visu laiku kaut kas jātēlo," atklāj Alīna.

"Man liekas, tā ir problēma ar visiem darbiem, kur tu pārdod sevi – vai kā imidžu, vai kā fantāziju – tas ļoti sagrauj, un ar laiku tu kļūsti par darbu. To ir grūti sev atgādināt – tu neesi tikai lelle, tas ir tavs darbs, nevis visa dzīve," atceras Alīna.

Krīzes brīdi Alīna pārvarēja, nonākot pie slēdziena, ka drēbes vai uzliktais smaids neatņem viņas personību. Meitene sev atgādināja, ka šīs tikšanās nav visa viņas dzīve un viņas personība eksistē arī ārpus darījuma attiecībām. Tomēr pēc neilga laika Alīna pārtrauca attiecības ar visiem "cukura tētukiem" un atsāka strādāt.

“Cukura tētuki” un Vīne kā tāls sapnis

Pēc aizraujoša gada Vīnē, Alīna atgriezās Latvijā. Meitene nolēma pabeigt studijas pirms jaunu piedzīvojumu meklēšanas. Viņa atzīst, ka reizēm viņai ir garlaicīgi un viss greznais dzīvesveids Vīnē šķiet kā tāls sapnis.

Alīna no neviena nav slēpusi, kā ārzemēs pavadījusi savu brīvo laiku, un atzīst, ka tādēļ saskārusies ar nosodījumu: "Es saprotu, ka daži to var uztvert kā kaut ko pazemojošu, bet meitenes, kas to izvēlas darīt, jau uzreiz zina, uz ko viņas parakstās." 

"Es pati sevi uzskatu par feministi un tāpēc jautāju citiem – kāpēc meitenes nevar darīt to, ko viņas izvēlas? Kāpēc būtu jāsaskaras ar nosodījumu? Ļoti daudzas sievietes reālajā dzīvē izmanto vīriešus un tiekas ar viņiem tikai naudas dēļ." 

"Šeit par to visu abas puses vienojas iepriekš, un tas atbrīvo no kaut kādas vainas sajūtas. Vīrieši zina, ka viņi maksā par jaunību. Neviens nepaliek apčakarēts," meitene stāsta savu pārliecību.

Viņa uzsver, ka ieguvējas šajā attiecību biznesā ir abas puses: "Parastās attiecības var notikt visādi – kāds var gribēt kaut ko vairāk vai apvainoties. Bet šajā gadījumā jau iepriekš ir vienošanās, ko mēs viens no otra gribam. Tā ir kā barjera, kas pasargā no sāpināšanas, līdz ar to šīs attiecības ir tikai kā darījums. Mēs gājām uz pasākumiem, džeza vakariem, ēst saldējumu – principā tas ir tā, it kā mēs vienkārši būtu draugi. Tikai es saņēmu naudu par to."

Lai gan tā bija interesanta pieredze, Alīna atzīst, ka diez vai to darītu vēlreiz: "Jā, šis ceļojums tiešām mainīja manu skatījumu uz dzīvi. "Cukura tētuki" vienmēr zemapziņā paliks kā plāns B, bet es vairāk negribētu to izmantot. To var izmantot tad, kad tu esi jauns – pēc skolas vai skolas laikā. Tad, kad tev ir 25 un tu nevari pats samaksāt savus rēķinus, tad jau tas ir skumji."