Dzintra Arāja strādā z/s "Kliģēni" un atbild par Pils parka sakoptību. Bieži viņa redzama kopā ar brūnu, īru seteram līdzīgu suni, tikai tam nav šķirnei raksturīgās bārkstainās astes. Arī vārds, tāpat kā izskats, sunim trāpījies dīvains - Dunavais. Dzintra stāsta, ka vīrs Uldis šo vārdu nosapņojis.
Dunavais - Rozīnes dēls (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Viņš tā arī pateica, ja kādreiz būšot suns, saukšot Dunavais," atceras Dzintra. Viņa atzīst, ka suņa iegādi nemaz nav plānojuši. Sagadījies, ka māsasmeitai, kura dzīvojusi tai pašā mājā, bijis karaliskais pūdelis, vārdā Rozīne. Tā sagrēkojusi ar vēja suni un pasaulē nācis Dunavais. Kad Rozīnei piedzimuši kucēni, saimnieki pēc karaliskā pūdeļa šķirnei pieņemtajiem likumiem tūlīt tiem noīsinājuši astes. Dzintra stāsta, ka Dunavais izaudzis gudrs suns, bet ar savām blēdībām. Tam dikti patīkot čiept svešas lietas. Kad Dzintra strādā Pils parkā, bieži vien Dunavais parādās ar kādu izklaidīgi uz soliņa sēdošiem mīlas pārīšiem atņemtu mantu. "Reiz tas bija nočiepis lietussargu. Dabūju skriet pakaļ pa parka kalniem, lai sunim izmānītu nozagto un atdotu cilvēkiem," atceras Dzintra un piemetina: "Cenšos jau suni uz darbu līdzi neņemt." Dzintra stāsta, ka ne vienmēr izdodoties suņuku atstāt mājās , jo tas meklējot izdevību, kā aizlavīties. Dzintra apzinās, ka suņiem pa parkiem nav nekāda staigāšana! Reiz bijis gadījums, ka policija Dunavo parka trepju galā sagūstījusi un aizvedusi uz patversmi. "Dabūju braukt pakaļ, maksāt piecus latus un izpestīt palaidni," viņa atceras. Dunavais perfekti pārzinot Dzintras darba objektus. Izskrējis tos un saimnieci neatradis, suns kaucot cilvēka raudām līdzīgā balsī. "Reiz apkopu Uzvaras pieminekļa apstādījumus. Dunavais atskrien, mani neredz, un, nostājies uz pieminekļa pakāpieniem, sāk aizgūtnēm raudāt. No malas izskatījās, it kā suns apraudātu kritušos karavīrus." Dzintra smej, ka Dunavais turpinot savu vecāku šķirņu sajaukšanas tradīciju. Ieskatījies čau – čau šķirnes kucītē un īstenojis ideju par pēcnācējiem. "Čau – čau kucītes saimniece, ieraudzījusi nesaderīgo pārošanās procesu, izmisumā zvanījusi uz 118 un lūgusi padomu, ko darīt. Tur laipni ieteikuši uzliet suņiem spaini ūdens." Dzintra stāsta: " Kad piedzima četri čau – čau kucēni ar raibiem purniem un mēlēm, saimniece bārās, ka tagad es dabūšot maksāt alimentus. Beigās mazie aizgāja tautās uz izķeršanu," smej Dzintra. Viņa piebilst, ka mīlulim visvairāk garšojot putnu gaļas produkti, bet vasarā... lapsenes, kas tiekot medītas uz nebēdu.