Epilepsija — mīti un patiesība

Antīkajā Grieķijā to saistīja ar maģiju un burvestībām. Uzskatīja, ka cilvēkā ir iemiesojies sātans, ka tā ir kā sods par grēcīgu dzīvi. Senajā Romā domāja, ka šī slimība ir lipīga, tādēļ slimie cilvēki slēpās vientuļos apvidos. Ar šo slimību slimojis Sokrāts, Platons, Kaligula un Petrarka, tādēļ parādījās uzskats, ka tā ir ģēniju slimība. 18. gs šādus slimniekus ievietoja trako namos. Bet vēl mūsdienās šie maldīgie priekšstati nav īpaši mainījušies.

Ko gan mēs zinām par slimību, ar kuru slimo 0,8% iedzīvotāju? Ko gan mēs zi­nām par epilepsiju? Lai izprastu ar epi­lepsiju slimo cilvēku dzīves kvalitāti, «Marta» sarunājās ar bērnu neiroloģi Bai­bu Norīti.

Epilepsija nav garīga slimība

Daudzi uzskata, ka epilepsija ir garīga slimība, taču tas ir absolūti nepareizi. Tā nav garīga saslimšana. Pārsvarā cilvēki zi­na tikai par lielo lēkmi, kad cilvēks nokrīt un viņam ir putas uz lūpām, taču tas ir ti­kai viens no epilepsijas veidiem. Šūnās ro­das uzbudinājums, un šis uzbudinājums kā izlāde, kā zi­bens spēriens izpaužas lēkmē. Taču starp lēkmēm cilvēks ir pilnīgi vesels. Tikai ļoti mazam procentam epilepsijas slimnieku ir garīgi traucējumi. Ir veikti pētījumi, un atklāts, ka uz pasaules apmēram 50 mil­joniem cilvēku ir epilepsija, taču viņi visi nav garīgi slimi. Sabiedrības viedoklis veidojas tikai par šo vienu lielo lēkmi, kas tiešām izskatās briesmīgi, taču tādēļ jau nevar uzskatīt ar epilepsiju slimo cilvēku par garīgi slimu.

70% epilepsijas slimnieku pilnīgi izārstējas

Epilepsijas rašanos un ie­spējamību nevar prognozēt. Epilepsija var attīstīties pēc traumām, infekcijas sli­mībām, arī bērniem, kuriem bijušas pro­blēmas intrauterinajā periodā, vai pēcdzemdību traumas.

Starp epilepsijas lēkmēm cilvēks ir pilnīgi normāls, dzer zāles un 70% gadī­jumu pilnīgi izārstējas. Var sasniegt tādu stāvokli, kad lēkmes neatkārtojas arī tad, ja zāles nelieto.

Bērniem mēdz būt arī labdabīgā epi­lepsija, kas saistīta ar smadzeņu nobrie­šanu. Smadzenes attīstās līdz 16 gadu vecumam, un ir kaut kāds faktors, kas šo attīstību kavē. Šai laikā var attīstīties epi­lepsija, kas 16 gados beidzas, jo smadze­nes ir attīstījušās. Tomēr arī šie gadījumi jāārstē, jo lēkmes laikā smadzeņu šūnas iet bojā un rodas rēta smadzeņu audos, kas vairs nav labdabīgi.

30% — smagie gadījumi

Šiem cilvēkiem ir vissmagāk, bieži viņus pārņem bezcerība un dusmas, ka viņus nespēj izārstēt. Šiem cilvē­kiem ir īpaši grūti sadzīvot ar krītamo kaiti. Lēkmes var notikt bieži. 25% pa­cientu pat atzinuši, ka viņiem nav cil­vēka, kas sniegtu psiholoģisku un emo­cionālu atbalstu, taču tas nenozī­mē, ka šie cilvēki dzīvo vieni, bez ģimenēm: viņus vienkārši nesaprot vai negrib saprast. Var jau saprast to, ka cilvēks grib darīt visu, lai izār­stētu šo slimību. Tomēr nekur — ne Eiropā, ne arī vi­sā pārējā pasaulē — epilepsiju neārstē homeopāti un eks­trasensi; liekas, ti­kai Latvijā cilvēki ir iedomājušies, ka dziednieki to var izārstēt. Ja tomēr ir vēlme apmeklēt dziedniekus, nekādā gadījumā nedrīkst atmest zāļu lietošanu.

Pētījums par epilepsijas slimnieku dzīves kvalitāti

Latvijā ir veikts pētījums, kurā tika aptaujāti 70 epilepsijas slimnieki un 30 slimo bērnu vecāki. Šajā pētījumā tika atklāti pārsteidzoši dati par to, kā epileptiķiem nākas saskarties ar sabiedrī­bas negatīvo attieksmi. Taču bērna slimība ļoti ietekmējusi arī ģimenes sav­starpējās attiecības, to atzinuši 60% ap­taujāto. Šajās ģimeņu nesaskaņās bija gan vecāku šķiršanās, gan tēva aizieša­na no ģimenes, pat bērnu atstāšana vecvecāku aprūpē. Viens no biežāka­jiem ģimeņu nesaskaņas iemesliem ir vainīgā meklēšana, sastopoties ar sli­mību.

Problēma — sabiedrības attieksme

Tomēr vissmagākā epilepsijas slim­niekiem ir sabiedrības attieksme. Sabied­rība nav informēta par epilepsiju, un arī attieksme nav īpaši mainījusies vairāku gadsimtu laikā. Vecāki ir spiesti slēpt sa­vu bērnu slimību, lai citi par bērniem neņirgātos un tos neapceltu. Maziem bēr­niem tiek atteikta iespēja apmeklēt bēr­nudārzu, izlasot diagnozi vien, sko­lēni tiek nosūtīti mājas apmācībā, kaut gan pasniedzēji nekad nav redzējuši lēk­mi skolēnam. Taču kāpēc gan bērnam, kurš ir tikpat dzīvespriecīgs, aktīvs un sa­biedrisks kā citi, likt būt pilnīgi izolētam no sabiedrības? 24% vecāku ir izjutuši negatīvu skolotāju un audzinātāju attiek­smi pret bērnu. Taču, ja pasniedzēju at­tieksmi varētu norakstīt uz bailēm par lielo atbildību, tad kā lai izskaidro to, ka 33% epilepsijas slimnieku izjūt negatīvu attieksmi no kolēģu un vadības puses?

Cilvēkiem, kuri slimo ar epilepsiju, gandrīz nekas nav liegts, vienīgi viņi ne­drīkst braukt ar automašīnu, bet tā vairāk ir valsts nesakārtotība — jo ir tādas epi­lepsijas formas, kas izpaužas tikai miegā, tomēr arī šiem cilvēkiem ir liedz vadīt auto. Epilepsijas slimniekiem ir jānormē laiks, ko viņi pavada pie datora vai televizora, jo gaismas mirgošana var izsaukt lēkmi.

Tomēr, iespējams, sabiedrības attieksmes dēļ 80% vecāku atzīmē, ka slimības dēļ bērns ir spiests atteikties no sporta nodarbībām, dejošanas, dziedāšanas un citām nodarbēm. Kopš parādījušās lēkmes ar savu hobiju pārtraukuši nodarboties 66% epilepsijas slimnieku.

Pēc izārstēšanās viņi ir tādi kā visi, ja vien… Bieži vien vajag tikai nedaudz vai­rāk par diviem gadiem, lai pilnīgi izārstē­tos no epilepsijas. Tad lēkmes nekad vairs neatkārtojas. Slimība neatgādina par sevi, ja vien šo cilvēku slimības laikā nav ietekmējusi sabiedrības attieksme.

Kā rīkoties, redzot epilepsijas lēkmi

Sabiedrībā pastāv daudz maldīgu priekšstatu, ka lēkmes laikā cilvē­kam mutē jāliek grāmata, karote vai vēl kādi priekšmeti. Taču to nedrīkst darīt, jo lēkmes laikā cilvēks ir bezsamaņā un tikai sakodīs grāmatu vai pārkodīs karoti, izlauzīs zobus un aizrīsies. Jo vairāk cil­vēku aiztiek lēkmes laikā, jo ilgāk šī lēk­me turpinās. Vajadzētu nolikt cilvēku uz sāniem, lai viņš neaizrijas. Parasti lēkme ilgst no 1 līdz 3 minūtēm. Tikai tad, ja lēkme ir ilgāka, būtu jāsauc ātrā palīdzī­ba. Kad lēkme beidzas, cilvēks kļūst mie­gains, tāpēc vajadzētu painteresēties, kur viņš dzīvo un vai pats varēs tikt uz mā­jām.

Tikai mēs paši varam atvieglot ne vien ar epilepsiju, bet arī ar citām slimī­bām sirgstošu cilvēku dzīvi, sniedzot vi­ņiem atbalstu un sapratni.