Kādu patiesību slēpj mūsu žilbinošā āriene un it kā laimīgā dzīve?

Patiesībā jau nav nemaz tik skumji, jo atšķirībā no dažām manām draudzenēm un paziņām, kuras arī ik pa laikam šķiras vai tām, kurām nekad nav izdevies atrast dzīves partneri, laist pasaulē bērnus, es esmu ieguvusi brīnišķīgāko, ko vien varēju vēlēties - savas meitas. Viņas ir mans spēks, iedvesma un mana māju sajūta.

Esmu lielisks piemērs sev, savām meitām un, cerams, vēl kādai drosmīgai dāmai, kas ir uzdrīkstējusies mainīt savu dzīvi, ņemot grožus savās rokās un sākot visu no sākuma arī vecumā, kad to darīt šķiet pilnīgs neprāts. Ne bez grūtībām, puņķiem un asarām, bet tomēr to var paveikt. Jā, un ir patīkami apzināties, ka es ar to lieliski spēju tikt galā!

Dažreiz man šķiet, ka esmu supersieviete, jo daru visu – rūpējos par trīs meitām, strādāju, tīru, kārtoju, maksāju rēķinus, gatavoju, mācos, dziedu, dejoju, reizēm gleznoju, sportoju un cenšos lielajā skrējienā arī puslīdz labi izskatīties.

Kaut gan jāatzīst, tāda ir liela daļa Latvijas sieviešu - visu varošas un zinošas, ar vai bez vīrieša atbalsta, kurām dzīve paiet vienā lielā skrējienā ar neskaitāmiem dzīves kontrolpunktiem – pienākumiem un atbildībām.

Un gribas jautāt, vai maz ir iespējams nojaust, kādu patiesību slēpj mūsu žilbinošā āriene un it kā laimīgā dzīve?

Mūsdienās izpratne par klasisku ģimeni ir krietni mainījusies, tāpat kā izpratne par attiecībām, laulību, bērnu audzināšanu. Tagad ir moderni “iziet no skapja”, līdz ar to robežas, ko drīkst un nedrīkst, kas ir atbalstāmi un nosodāmi, jau kādu brīdi ir pārkāptas.

Domāju, ka katrai no mums būtu vēlme padalīties pieredzē, pārdomās un ieteikumos par daudz ko, kas notiek mūsu dzīvēs, ja vien būtu šāda iespēja. Šķiet, jautājumu ir vairāk kā atbilžu. Piemēram, kādēļ cilvēki dzīvo kopā, ja viens otru nemīl? Vai dzīvot vienai ir stilīgi vai nožēlojami? Kādēļ paciest varmācību ģimenē un “pievērt uz to acis”?

Kā bērni uztver un pārdzīvo cita cilvēka ienākšanu ģimenē?

Visbeidzot - regulāri svīst sporta zālē vai atslābt un paļauties uz to, ka viņi mūs mīlēs tādas, kādas esam, jo “mīlestība ir akla”?

Kā zināt, vai mēs pašas esam tik fantastiskas, lai būtu pelnījušas to, ko pieprasām?

Es esmu šķīrusies trīs bērnu māmiņa. Kad to tā apzinās un skaļi noformulē, izklausās dramatiski, kas daļēji, protams, tā arī ir. Taču es noteikti nesauktu sevi par vientuļu, jo man ir bērni.

Man nekad nav garlaicīgi, es vienmēr atrodu darāmo, bet, ja kādreiz gadās grūtākas dienas, vienmēr palīdz laba humora izjūta. Šķiršanās, iepazīšanās, sirdssāpes, traumas, skumjas, veiksmes un neveiksmes… Kurai gan tā visa nav bijis?

Es ceru, ka, daloties savos dzīves notikumos, spēšu kādai palīdzēt, iedrošināt un noticēt, ka jebkurā situācijā var rast spēku, lai dzīvi padarītu labāku.

Un, protams, ļoti gribētos dzirdēt Jūsu stāstus par savu ikdienu, ģimeni, piepildītiem un nepiepildītiem sapņiem, asarām spilvenā, ilgām, par kurām zinām tikai mēs pašas, par mūsu varēšanu un nevarēšanu. Un vai patiešām mēs esam kļuvušas tik patstāvīgas un visu varošas, ka varam iztikt ar ģimeni ne līdz šim pierastajā klasiskajā izpratnē?

Ļoti gribētos, lai mēs spētu dalīties visdažādākajās sajūtās un pieredzē. Ticu, ka mums kopā izdosies labas lietas un vērtīgas sarunas. Man ir daudz sakāmā, un Tev?

Sūti savu pieredzes stāstu uz e-pastu liene.skulme@co.tvnet.lv!