Jauni un slaveni. Daniels Laizāns: "Smieklīgi, ka "Youtube" karjeru cilvēki neuztver nopietni" (1)

Daniela Laizāna vārds noteikti nav svešs tieši jauniešu vidū – lai gan Latvijā viņš ir pazīstams kā pasaules čempions ielu vingrošanā, interneta lietotājus puisis turpina pārsteigt ar elpu aizraujošiem kadriem ar savu triku izrādīšanu dažādos debesskrāpjos, kā arī videoklipiem vietnē “Youtube”. Uz interviju Daniels ierodas ar draugu, kurš iemūžina puiša gaitas, lai tās publicētu internetā. 18 gadus vecais Daniels ir smaidīgs, laipns un entuziastisks jaunietis, kurš intervijas laikā sniedz ieskatu savā piedzīvojumiem pilnajā dzīvē un atklāj, kā tas ir - kļūt par tēvu jau 15 gadu vecumā.

Jāatzīmē, ka Daniela sociālā tīkla “Instagram” profils ir viens no vispopulārākajiem visā Latvijā, puisim seko 212 tūkstoši cilvēku.

Pastāsti, ar ko tu nodarbojies.

Es jau kādus piecus gadus profesionāli nodarbojos ar ielu vingrošanu, ceļoju pa pasauli un veidoju visādus video, foto materiālus, ar kuriem cenšos iedvesmot cilvēkus. Viss, kas saistīts ar video un fotogrāfiju, man ir tikpat liels hobijs kā ielu vingrošana. Ne tik profesionāli gan, jo pagaidām es ar to nepelnu pietiekami, lai varētu sevi nodrošināt, kā tas ir ar ielu vingrošanu, bet, sasaistot šīs divas lietas, tās iet roku rokā.

Cik sapratu, tu darbojies arī kā tiesnesis dažādās sacensībās?

Jā, pēc tam, kad man parādījās pirmie nopietnie tituli pasaulē, sāka nākt vairāki piedāvājumi par sacensību tiesāšanu, visādiem “workshop”.

Tu daudz ceļo. Pastāsti, kādās valstīs esi bijis - kur patika vislabāk, kur ne.

Mans TOP 1 galamērķis, kurš ir arī mans dzīves mērķis, uz kuru pārvākties tuvāko 2-3 gadu laikā, ir Losandželosa, ASV. Uzskatu, ka tā ir man vispiemērotākā vieta, un par to vienmēr esmu sapņojis. Ar šo domu ceļos katru rītu un uz to tiecos. 

Mani ļoti piesaista milzīgas pilsētas, kurās ir debesskrāpji un dzīvība, jo esmu tāds cilvēks, kurš laukos un mazās pilsētas jūtas miris un jūk prātā. Man vajag, lai man viss apkārt ir liels.

Tāpat man ļoti patika Dubaija, Telaviva. Neesmu bijis Ņujorkā, bet tas arī ir viens no maniem TOP galamērķiem, uz kuru es gribētu aizbraukt. Noteikti, ka arī Honkonga ir viena no manām mīļākajām pilsētām, kā arī Āzija kopumā. Man īsti nepatīk ceļot pa Eiropu, jo uzskatu, ka pa lielam visas valstis tajā ir diezgan vienādas, tādēļ cenšos doties kaut kur pēc iespējas tālāk. Jo esmu tālāk, jo viss ir savādāk un vairāk man patīk. Es tiešam vēlētos izpētīt visas kultūras, visu, kur neesmu bijis.

Tev laikam tāds jaunības maksimālisms?

Savā ziņā jā.

Vai tevi vēl kaut kas var pārsteigt?

Jā, protams. Man ceļojot ļoti patīk arhitektūra, tādēļ izbaudu ceļošanas procesu un vietas, kuras apmeklēju. Ir vēl joprojām daudzas kultūras, kuras neesmu izpētījis, un ir daudzi kontinenti, kuros neesmu bijis, tā ka viss vēl priekšā!

Kā izlēmi sākt nodarboties ar ielu vingrošanu?

Pirmo reizi ielu vingrošanu redzēju Latvijas Zelta talantos, un mani jau tad piesaistīja divas lietas - gan ielu vingrošana, gan video un foto materiālu veidošana. Sākumā man ielu vingrošana it kā šķita interesanta, bet biju ļoti kautrīgs un nebija tas pietiekamais grūdējspēks, kas mani motivētu iet uz treniņiem. Tajā brīdī bija tāda situācija, ka manai mammai tas sāka ļoti iepatikties, tādēļ tieši viņa mani, var teikt, piespieda iet uz treniņiem. Un, kad tētis mani beidzot aizveda uz treniņu pamēģināt, visi cilvēki bija ļoti laipni, atmosfēra bija pozitīva, un es jutos ļoti komfortabli. Tā joprojām ir viena no manām mīļākajām lietām ielu vingrošanā, ka visa sabiedrība tajā ir tik pozitīva, atbalstoša. Tā tas viss gāja, un es nemaz nepamanīju, ka esmu jau tik ļoti progresējis, ka varu piedalīties sacensībās un tam nopietni pievērsties.

Tas nav bīstami?

Šobrīd līmenis ceļas tik augstu, ka ir triki, kas ir diezgan bīstami, izpildāmi bez matračiem un citiem aizsargelementiem. Ir diezgan bīstami, bet tāpēc es arī cenšos ceļot pēc iespējas vairāk, jo Latvijā nav ekipējuma un zāļu, kur trenēties pietiekami augstā līmenī. Bet vispār ielu vingrošana nav tik bīstams sporta veids kā, piemēram, parkūrs un citi ielu sporta veidi. Bet tāpat, ja esi pasaules līmeņa atlēts, tad no traumām ir jāuzmanās.

Drīz pēc pasaules čempiona titula ielu vingrošanā tu kļuvi arī atpazīts medijos. Gan panākumu, gan elpu aizraujošo fotogrāfiju dēļ.

Es uzskatu, ka tas, kas mani vairāk izcēla, bija tieši tas, ka biju pievērsies fotografēšanai un filmēšanai, kā arī centos sevi parādīt sociālajos tīklos un pievērst sev ļoti ielu uzmanību.

Tajā momentā, kad cilvēki par tevi uzzina, viņi paskatās, kas tu tāds esi, tādēļ vienmēr esmu centies parūpēties par to, lai uz cilvēkiem atstāju pozitīvu iespaidu un viņus ieinteresēju. Es daudz strādāju pie savas personības. Manā uztverē tas ir ļoti svarīgi.

Vai sevi uzskati par slavenību?

Noteikti, ka nē. Es uzskatu, ka esmu zināms, bet slavenība noteikti neesmu... Pagaidām. (Smejas.)

Kā tas ir – būt atpazītam jau tik jaunam? Nekļuvi iedomīgs?

Paldies dievam, nē. Man arī to ir teikuši daudzi cilvēki, it īpaši pieaugušie, ka ir baidījušies par to, ka man varētu piemesties “zvaigžņu slimība”, bet tai pašā laikā no cilvēkiem dzirdu to, ka neesmu mainījies un joprojām esmu palicis tāds, kāds biju agrāk. Neesmu no sevis neko sadomājies. Uzskatu, ka esmu tāds pats kā citi un vienkārši cenšos saglabāt to pašu domāšanas virzienu, kāds man vienmēr ir bijis.

Kāpēc tagad jaunieši vairāk seko līdzi visiem jūtuberiem un blogeriem?

Domāju, ka tas noticis tā dabiski, laikam ejot. Internets noteikti ņem virsroku pilnībā visam. Manuprāt, jaunieši vairs vispār neskatās televizoru, jo labprātāk skatās blogeru tiešsaistes kanālus, no kuriem arī iedvesmojas, tādēļ domāju, ka tas ir tikai un vienīgi labi, jo tā ir iespēja viņiem izpausties.

Tas pats “Youtube” ir atvērta karjera pilnīgi visiem. Tas ir smieklīgi, ka pieauguši cilvēki to neuztver nopietni, tādēļ visiem, kuri lasīs interviju, iesaku tam pievērsties nopietni, jo tās ir mūsdienas. Man šķiet, ka mani šobrīd neviens nesaprot, bet es zinu, ko vēlos un uz ko tiecos.

Vai uzskati, ka blogera profesija ir grūtāka par citām?

Man ir grūti teikt, jo neesmu strādājis un centīšos nekad nestrādāt ofisā, bet domāju, ka katrai karjerai ir vairāki aspekti. Blogera darbs varētu būt grūtāks, jo tajā ir jāieliek milzīgas pūles, bet tai pašā laikā tas ir daudz izbaudāmāks process, jo jebkuram cilvēkam labāk patiktu būt blogerim, nevis sēdēt ofisā, rakstīt papīrus un atsēdēt stundas. Manuprāt, tas ir galīgi garām, un es ceru, ka jaunieši uz to netēmē.

Kā ir ar tavu izglītību?

Pagaidām man ir tikai deviņu klašu izglītība, bet, visticamāk, es plānoju pabeigt vidusskolu un iestāties tālmācībā. Bet tas vēl nav zināms.

Vai vari teikt, ka rādi labu piemēru saviem sekotājiem?

Jā, samērā bieži domāju par to, ko un kā publicēju, taču arī necenšos izlikties par kādu, kas neesmu. Arī sociālajos tīklos tiek atspoguļots tas, kas esmu, un ja tas nav labākais piemērs – neko darīt.

Tu publicē arī daudz foto ar ļoti riskantām fotogrāfijām. Kāpēc tu tā riskē fotogrāfiju dēļ?

Šis nav tas gadījums, kad to daru slavas dēļ, jo, tāpat kā fotografēšana vai ielu vingrošana, debesskrāpji un visādas riskantas vietas ir tas, kas mani ļoti piesaista. Tādu fotogrāfiju publicēšana arī ir viena no lietām, kurās esmu ielicis savu sirdi. Tas nav vienkārši “tupi” dzīties pēc slavas, jo man tas patiešām patīk. Tas nav arī tik riskanti, cik visi pieļauj.

Es esmu profesionāls atlēts gandrīz sešus gadus, un, pirms tiek uzņemts katrs foto, viss tiek aprēķināts. Protams, pastāv risks, bet tas nav tik liels, cik visi uzskata. Vienmēr, kad kaut ko tādu izpildu, es esmu mierīgs un pārliecināts par sevi.

Zinu, ko domā citi cilvēki, bet es mīlu to, ko daru, tāpēc mani tas īpaši nesatrauc. Man ir svarīgi, lai tas viss izskatās pēc iespējas dārgāk un labāk, lai patiktu skatītājiem, bet ne tāpēc, lai es varētu kādam palielīties, ka spēju izdarīt kaut ko “krutu”.

 

I am so sick but I don't need a doctor

A post shared by Daniels Laizāns (@daniels_laizans) on Aug 31, 2017 at 10:48am PDT

Zināms, ka 18 gadu vecumā jau esi tētis trīs gadus vecam dēliņam. Tas nozīmē, ka tev bija tikai 15 gadi, kad kļuvi par tēvu. Kā tas ir – būt jaunam un jau tētim?

Man bija 14 gadi, kad uzzinājām par grūtniecības faktu, un 15 gadi, kad mazais piedzima. Sākumā tā bija milzīga panika, šoks un stress. Man dzīvē vislielākais stress ir par divām lietam – būšana par tēvu ieņem pirmo vietu, savukārt otrajā ierindojas lidojumu kavēšana.

Kļūšana par tēvu sākumā mani neiedomājami satrauca. Tomēr tas man ir devis ļoti lielu motivāciju kaut ko dzīvē vairāk sasniegt, tiekties pēc sava sapņa, jo zinu, ka es to nedaru tikai priekš sevis, bet gan savas ģimenes dēļ. Mani nedaudz apbēdina, ka ar dēlu nepaspēju pavadīt tik daudz laika kā tētim pienāktos, bet uzskatu, ka labāk mazāk laika pavadu ar viņu pirmajos dzīves gados, tiecoties pēc saviem sapņiem, lai nodrošinātu viņam labāko dzīvi, kāda vien iespējama.

Tad jau tev arī diezgan agri bija jākļūst atbildīgam.

Jā, tieši tā. Man palaimējās, ka man ir ļoti izpalīdzīgi un saprotoši vecāki, kas ļoti ir atbalstījuši šajā situācijā, it sevišķi, kad es nespēju ar viņu pavadīt tik daudz laika. Gan bērna mamma, gan mani vecāki ir dēlu lielākoties arī audzinājuši. 

Godīgi sakot, es priecājos, ka tas viss notika tik agri, jo uzskatu, ka mūsdienās bērnam uzaugt ar tik jauniem vecākiem ir daudz labāk.

Esmu priecīgs, kā mans dēls aug un kā veidojas viņa personība. Ja agrāk tas viss bija tik ļoti satraucoši, tad tagad to esmu pieņēmis kā pilnīgu normu, jo pa lielam tas nekas traks nav.

Vai esi ņēmis dēlu līdzi ceļojumos?

Nē, bet cenšos viņu vienmēr ņemt līdzi uz treniņiem un sacensībām, lai viņš gūst piemēru. Mazais jau tā mājās skatās manus “Youtube” video un vingro, tādēļ jūtos labi, ka rādu viņam labu piemēru un spēju iedvesmot. Drīzumā vedīšu viņu arī ceļojumos, jo plānoju kopā ar viņu pārcelties uz Losandželosu, kad viņš pabeigs bērnudārzu, lai sāktu jauno dzīves daļu tur. Cerams, ka tas būs iespējams.

Vai joprojām esi kopā ar dēla māti?

Nē, vairs ne. Bet brīvs arī neesmu.

Cik gados sāki patstāvīgu dzīvi?

Vecākiem naudu neesmu prasījis, kā minimums, trīs gadus. Es joprojām dzīvoju pie vecākiem, jo neredzu jēgu nekur Latvijā pārvākties, tā kā plānoju doties dzīvot uz uz ASV. Mani šeit nekas nesaista, un man nav ko šeit darīt.

Tu vispār esi Latvijas patriots?

Par patriotu es sevi nesauktu. Un, tā kā visu saturu, ko lieku sociālajos tīklos, es veidoju angļu valodā, man ir daudz lielākas iespējas “izsisties” tieši ASV, jo apstākļi, cilvēki un uzskati tur ir daudz piemērotāki tam, ko daru.

Šeit man pa lielam ir diezgan garlaicīgi un nejūtos motivēts un iedvesmots. Esmu diezgan depresīvs, kad esmu Latvijā.

Kas ir tavi galvenie ienākumu avoti?

Pagaidām ienākumus gūstu no sacensībām, sponsoriem un “Instagram”, bet, tā kā ļoti nopietni sāku pievērsties “Youtube”, viens no maniem galvenajiem mērķiem ir pārvērst “Youtube” par galveno ienākumu avotu. Tur redzu savu nākotni, jo visos videoklipos ielieku sirdi un darbu.

Cik cilvēku piedalās viena video tapšanā?

Mums ir komanda, kur esam kādi seši cilvēki, bet pārsvarā visu montēju un filmēju pats. Kopā ir vieglāk visu īstenot.

Tu vispār seko līdzi aktualitātēm Latvijā?

Īsti nē. Es esmu pārāk ieslīcis savā zonā un pasaulē.

Iznākuši visādi pētījumi, ka jaunieši arvien mazāk interesējas par politiku. Kāds ir tavs viedoklis par šo visu?

Man ļoti nepatīk, kad cilvēki “pavelkas” un runā visiem līdzi, ka viss ir slikti. Es pateicu no savas puses, kas tieši man nepatīk un kāpēc nejūtos šeit motivēts, bet es nekad publiski cenšos neizteikties slikti par savu valsti, jo man par to nav viedokļa.

Man vienkārši ir grūti komentēt, jo, cik esmu dzirdējis no pieaugušajiem, – nav viss tik labi, bet kas nav labi, nemāku teikt.