Cik tuvu zinātne ir tam, lai būtu iespējams apturēt laiku? (8)

1971. gadā divi zinātnieki, Jozefs Heifels un Ričards Kītings, divās lidmašīnās novietoja četrus atompulksteņus. Pēc tam lidmašīnas divas reizes aplidoja apkārt zemeslodei – viena lidoja uz austrumiem, bet otra uz rietumiem. Pulksteņi pēc tam tika salīdzināti ar atskaites atompulksteni, un izrādījās – tie nesakrīt.

Heifela un Kītinga eksperiments pierādīja, ka laiks ir relatīvs. Piemēram, ja tu lido gaismas ātrumā vai esi tuvumā melnajam caurumam un kaut kādā veidā paliec dzīvs, laika daudzums, ko tu piedzīvosi, būs mazāks nekā laika daudzums, ko piedzīvos kāds cits.

Zināms, ka astronauti Starptautiskajā kosmosa stacijā piedzīvo laika dilitāciju, proti, viņi noveco nedaudz lēnāk kā cilvēki uz Zemes.

“Astronauti kosmosa stacijā nemitīgi kustas uz priekšu lielā ātrumā, tāpēc viņus ietekmē īpaša relativitāte, kā arī, ņemot vērā, ka viņi atrodas tālāk no Zemes virsmas, uz viņiem iedarbojas mazāks gravitācijas spēks,” izdevumam “BBC” skaidroja Ziemeļkarolīnas universitātes profesore Keitija Maka (Katie Mack).

Tiesa, šī laika dilitācija ir mērāma vien sekundēs. Lai sasniegtu ievērojamu laika dilitāciju, būtu nepieciešami milzīgi gravitācijas lauki vai gaismas ātrums. Abas šīs lietas pašlaik cilvēkam sasniegt nav iespējams.

Kādā zinātniskās fantastikas seriālā “Red Dwarf” tika izvirzīta intriģējoša teorija par stāzes laukiem (fiktīva vieta, kurā nenotiek nekādi evolucionāri, attīstības vai degradācijas procesi). Līdzīgi kā rentgenstari nespēj izkļūt cauri svinam, tā arī laiks nevar iekļūt stāzes laukā. Tāpēc, lai arī tu tajā eksistē, tu vairs neeksistē laikā un laiks neeksistē tev.

Tomēr, lai arī laiks ir relatīvs, tas paliek fundamentāla mūsu realitātes sastāvdaļa.

Rentgenstari un svins ir viena lieta, bet laiks un stāzes lauki ir cita – jau sarežģītāka lieta.

“Laiks ir ļoti gudrs. Tas var iekļūt visur, un to nevar apturēt,” teica “Red Dwarf” radītājs Dags Neilors (Doug Naylor).

Amerikāņu zinātnieki pašlaik cenšas izveidot biostāzi, lai palēninātu molekulu aktivitāti cilvēka organismā. Šī biostāze varētu paildzināt tā saucamo zelta stundu - laiku starp kareivja ievainojumu un mediķu ierašanos. Citiem vārdiem sakot, biostāze palēninātu dzīvības procesus cilvēka organismā.

Biostāze teorētiski varētu arī pagarināt asins rezervju derīguma termiņu asinsdonoru centros.

“Lielākais ieguvums no biostāzes attīstīšanas būtu iespēja ilgāk saglabāt dažādas terapeitiskās biomolekulas, piemēram, dažādas vakcīnas, antiķermenīšus un enzīmus,” skaidroja zinātnieks Tristans Makklūrs-Bīglijs (Tristan McClure-Begley).

Tiesa, biostāzi plānots izmantot tikai ārkārtas gadījumos medicīnā, nevis ilgtermiņā un regulāri. Ilgtermiņa risinājumi jāmeklē dabā.

Dažās radībās, piemēram, koku vardēs ir attīstījusies īpaša spēja jeb kriptobioze, kuras laikā dzīvība atrodas gaidstāves režīmā un vielmaiņas procesi samazinās līdz 0,01% no parastā apjoma. Tomēr šīs vardes šajā stāvoklī joprojām saglabā dzīvību.

Citi dzīvnieki, piemēram, lāči ziemā izmanto hibernācijas stāvokli, kad to vielmaiņa samazinās ziemas guļas mēnešos, bet atjaunojas pavasarī.

Medicīnā cilvēkiem, kuri guvuši smadzeņu traumas, ārsti reizēm izraisa kaut ko attāli līdzīgu kriptobiozei vai hibernācijai, proti, terapeitisko hipotermiju, kad pacients tiek atdzesēts, palēninot tā vielmaiņu uz noteiktu laiku.

Balstoties uz terapeitiskās hipotermijas metodi, zinātnieki strādā pie procesa attīstīšanas, kas ļaus hibernācijas stāvoklī ievest NASA astronautus, kuri nākotnē dosies uz Marsu. Šis process sastāvēs no divām fāzēm: ķermeņa atdzesēšanas fāzes, kad organismā tiek ievadīti arī sedatīvi, un sasildīšanas jeb pamošanās fāzes.

Ir pierādīts, ka ķermeņa temperatūras samazināšana līdz +5 grādiem pēc Celsija ļauj palēnināt vielmaiņu par 50 procentiem. Šo pašu procesu būs iespējams lietot arī medicīnā pacientiem, kuri gaida donora orgānus.

Zināmākais veids, kā palēnināt vielmaiņu, zinātniskajā fantastikā ir kriogēniskā metode, proti, kad ķermenis tiek sasaldēts līdz aptuveni -190 grādiem pēc Celsija un atsaldēts pēc noteikta, bieži vien ļoti ilga laika. Tiesa, kriogēniskā metode ir daudz sarežģītāka, nekā varētu šķist, jo organisms pirms sasaldēšanas ir jāatbrīvo no asinīm, to vietā ievadot īpašu šķidrumu. Tieši tāpēc realitātē kriogēnika tiek izmantota tikai, kad cilvēka sirds ir apstājusies.

Tomēr vēsturē pastāv daži brīnumaini hibernācijas gadījumi, piemēram, 2001. gadā 13 mēnešus vecajai Ērikai Nordbijai (Erika Nordby) iestājās hibernācijas stāvoklis, kad viņa divas stundas pavadīja -24 grādu temperatūrā. Šajā laikā viņas sirds bija apstājusies, iestājoties klīniskajai nāvei. Pēc divām stundām viņa tika atdzīvināta un pilnībā atveseļojās. Pagaidām šāds gadījums ir vienīgais pasaules vēsturē.

Tā kā laiks ir fundamentāls mūsu realitātes aspekts, apturēt to nav iespējams, līdzīgi kā apturēt nav iespējams platumu vai dziļumu. Turklāt laika dilitācijas praktiska izraisīšana prasītu tik sarežģītu inženieriju un resursus, ka diez vai mērķis attaisnotu līdzekļus.