/nginx/o/2018/07/31/11144900t1hb8bb.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:55949] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Vienmēr esmu apskaudis tos, kuri savas dzimšanas dienas svin vasarā – ar pārgājieniem dabā, kuros visi labprāt grib piedalīties, ar gaļas cepšanu un peldēšanos jūrā. Es esmu dzimis decembra sākumā, kad rudens nevar beigties un ziema nesteidz sākties. Mana dzimšanas diena ir piektajā gada laikā – kad cilvēki sāk sapņot par siltām zemēm, gaiss ir pelēks, un kokiem vairs nav nevienas lapas.
Tomēr brīnumi notiek. 2016. gada 4. decembris bija gada skaistākā diena. Debesīs nebija neviena mākonīša un saule spīdēja no visa spēka. Zeme bija piesnigusi, un ceļi bija tik balti, ka pa tiem varētu traukties ar zirgu vilktām kamanām. Ārā bija tik auksts, ka bārda un no cepures apakšas izlīdušie mati ātri vien kļuva balti. Atstājām mašīnas Siguldas dzelzceļa stacijas stāvvietā un devāmies.
Jūs neatradīsiet otru vietu Latvijā, kas būtu tik dāsni apdāvināta ar dabas brīnumiem. Šoreiz mēs dodamies Raganu katla virzienā, pa ceļam apskatot Pētera alu un Kraukļa gravu ar tās pakājē esošo Kraukļu alu. Runā, ka nosaukums radies, pateicoties kraukļiem, kuru ķērcieni esot palīdzējuši atrast no kraujas nosviesto tuvējās muižas vagaru. Turpat līdzās apskatāma Pētera ala, kuras nosaukuma izcelsmei ir vismaz četras versijas. Sākot ar Pēteri, kas te slēpis sevi no iesaukšanas armijā vai slēpis ģimeni no sirotājiem, beidzot ar mācītāju Pēteri, kas te kristījis bērnus.
Tomēr ne jau alas ir tas, kas paliks atmiņā no šīs dienas. Paliks aukstais un svaigais gaiss, neticami baltais sniegs, no kura pagura acis, draugu priecīgās sejas un smiekli, brienot pāri tikko sasnigušiem laukiem. Paliks Gaujas senleja ar tai pieguļošām gravām, kuru ainavas nepārtraukti liek šaubīties par to, vai vēl joprojām esam Latvijā. Izmirkušiem zābakiem, bet apkārtnes skaistuma saviļņoti nonākam mūsu pārgājiena galamērķī.
Raganu katls atrodas Nurmižu gravu rezervātā, kurā iekļūšana ir atļauta vien zinātniekiem un personām, kam piešķirtas īpašas atļaujas, tāpēc šīs iespaidīgās piltuves apmeklējums ir atļauts vien no kraujas augšpusē izveidotā skatu punkta. Internetā atrodama informācija par to, ka kraujas pakājē ir metāla būris, kurš, kā izrādās, ir spēlējis nozīmīgu lomu populārā latviešu rakstnieka Alberta Bela romāna «Būris» ekranizācijā.
Atgriežamies stacijā jau pavisam citi cilvēki. Sārtiem vaigiem un dzirksteļojošām acīm, kas gatavas cēliem darbiem. Atgriežoties mājās, Siguldas šoseja jau ir nošķūrēta un pelēka, bet meži vēl ir pilni ar sniegu, kas, lai arī stindzinoši auksts, dabai un cilvēkiem spēj sniegt tik daudz siltuma un prieka.