Septembrī Līgatnes dabas takās dzimušie četri mežacūkas mazuļi ir apvēlušies un labi ēd. Tie rotaļājas netālu no apmeklētāju skatu platformas. Cūcēni piedzima netipiski vēlu un savvaļā neizdzīvotu. Mežacūkas nāk pasaulē no marta līdz jūnijam.
Līgatnes lāči dala barību ar četriem sivēntiņiem (13)
Neparasto rudens pārsteigumu dabas taku darbiniekiem un apmeklētājiem sagādāja divus gadus vecā mežacūka Magone. 1. septembrī viņai piedzima četri svītraini sivēntiņi. «Darbinieki bija neizpratnē, kāpēc Magone tik daudz ēd. Un tad viņa mūs pārsteidza,» stāsta zvērkope Velga Vītola.
Sivēntiņi ēd cūku mammas pienu, kapātas auzas, kartupeļus, ābolus, burkānus un nedaudz suņu barību spēkam. «Lāči dala barību ar mazajiem sivēntiņiem. Oficiāli suņu barība viņiem nepienākas,» smejas Vītola. Brīvībā tik vēlā rudenī dzimušiem mazuļiem būtu maz izredžu izdzīvot, jo vienkārši nebūtu ko ēst. Dabā mežacūkas spēku rod ēdot saknes, kukaiņus, tārpus.
Vītola saka, ka četru siventiņu mamma Magone ir jauna, kustīga un veikla, tāpēc labprāt «dodas izklaidēties». Tikmēr rūpes par svītrainajiem mazuļiem uzņemas mežacūku tante – kāda vecāka cūka, kurai kādreiz bijuši sivēni. Iespējams mazuļi atdzīvinājuši dzīvnieka mātes instinktu. Kopā ar tanti nepilnus trīs mēnešus vecās cūkas guļ salmu migā.
Četrīšu mamma Magone ir dzimusi savvaļā, tomēr kājas savainojuma dēļ dažu mēnešu vecumā nonāca cilvēku gādībā. Magone ir saradusi ar cilvēkiem, tāpēc mazuļus neslēpa.
Retos gadījumos mežacūkas var piedzimt ziemas beigās. « «Slavenais» Ansis – milzīgs mežacūku tēviņš, kurš nu jau ir «citā cūku valstībā» bija dzimis februārī, « stāsta zvērkope.