Pēc aizstāvības teiktā, Andrejs Ēķis uzrunājis Liepnieku iesaistīties digitālās televīzijas darījumā, lūdzot izteikt Andrim Šķēlem piedāvājumu iegādāties viņam piederošās SIA «Kempmayer Media Latvia» 50% daļas.
Aizstāvība skaidroja, ka Liepnieks pirmās instances tiesā skaidrojis, ka nodarbojas ar sabiedrisko attiecību un mārketinga pakalpojumu sniegšanu, uzsverot, ka laikā, kad notika sarunas par digitālās televīzijas ieviešanu Latvijā, viņš bijis viens no pieprasītākajiem speciālistiem minētajā sfērā. Tolaik Liepnieks norādīja, ka viņa vēršanās pie Šķēles, kas notika pēc Ēķa aicinājuma, bijusi ierasta prakse sabiedrisko attiecību jomā. Līdz ar to Liepnieka ieskatā tas tas nav bijis nekas neparasts.
Aizstāvība norādīja, ka minēto faktu apstiprina arī Šķēles ģimenes firmas SIA «Uzņēmumu vadība un konsultācijas» finanšu konsultanta Harija Krongona iepriekš sniegtā liecība, kurā viņš uzsvēra, ka Liepnieks digitālās televīzijas darījuma laikā sevi prezentējis kā sabiedrisko attiecību un mārketinga speciālistu, kura nodomi saistīti ar savas darbības sfēras jautājumiem.
Tāpat aizstāvība skaidroja, ka Ēķim, Liepniekam un Šķēlem, kuri bija iesaistīti minētajā darījumā, bija jāapzinās savi nodomi, tomēr tiesā uzklausīto personu liecības neliecina, ka tie bija krāpnieciski. Turklāt aizstāvības ieskatā arguments par krāpniecību neiztur kritiku, jo tad Ēķim nebūtu iemesla pārdot Šķēlem «Kempmayer Media Latvia» akcijas. Aizstāvība arī atzīmēja, ka, atbilstoši pirmās instances tiesas spriedumam, Šķēlem nav bijis nodoms izkrāpt Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) mantu, kas, savukārt, balstoties uz minēto Ēķa, Liepnieka un Šķēles saskarsmi, pierāda, ka gan Ēķim, gan Liepniekam nebija iepriekšēji nodomi par krāpšanu, jo Šķēlem netika nodotas «Kempmayer Media Latvia» daļas.