Viņa skaidroja, ka miesas sodi ir gan sišana, gan arī purināšana, mešana, kniebšana, košana, spiešana palikt noteiktā pozā, piespiedu vielu uzņemšana, vai pretēji, badināšana, matu raustīšana un citas fiziska rakstura audzināšanas metodes. Balode uzsvēra, ka fiziska sodīšana bērnu nemāca, bet gan pazemo, kā arī var radīt miesas bojājumus. Bērns vēlāk var atcerēties tikai pašu sodu, nevis tā iemeslu.
«Fizisku sodu ietekmē bērni izaug nedroši, neuzticīgi, kā arī reizēm agresīvi. Laika gaitā, izmantojot fiziskus sodus, bērnam veidojas priekšstats, ka vardarbība attiecībās ir norma. Līdz ar to, bērns var turpināt vardarbību pret citiem,» pauda Balode.
Viņa norādīja, ka, salīdzinājumā ar 2009.gadu, statistiski situācija ir uzlabojusies. Taču tas neesot pietiekami, jo vecāki vairāk atzīs sava bērna fizisku sodīšanu, savukārt tolerance pret sava bērna vardarbību no citu cilvēku puses, ir krietni zemāka.
Kā pauduši 24% aptaujāto, stipra sišana ar roku nebūtu aizliedzama. Savukārt 49% respondentu norādījuši, ka nevajadzētu aizliegt pērienus vai uzšaušanu. Runājot par iejaukšanos publiskā bērnu fiziskā sodīšanā, pētījuma dati liecina, ka 34% respondentu neiejaucas šādās situācijās, bet 42% gribētu iesaistīties, taču nezina kā to pareizi izdarīt. 24% respondentu norādījuši, ka mēdz šādās situācijās iejaukties.