Mākslinieks, izmantojot dzīvu sievieti, vēstīja par esamību un šī brīža domāšanu.

Bērziņš skaidro, ka performance konceptuāli izriet no nesen Daugavpils Marka Rotko Centrā noritējušās izstādes «Barotava», kuras centrā bija refleksija par dažādu populisma veidu un mitologēmu mijiedarbību ar recipientu: «Pārsvarā tie ir intuitīvi meklējumi tām mūsu kolektīvās bezapziņas zonām, kurās ir iedēstīti mīti, kas liek mums visu laiku iet pa apli, atkārtot vienas un tās pašas neapzinātās rituālās darbības, pašiem to nemanot.

Mitologēmas, kurās mēs esam ieslīguši, vietām ir ģeopolitiski determinētas un ir nācijas pašidentifikācijas glābiņš, bet vietām - kaitīgas, jo darbojas uz masu bāziskām emocijām, nevis kritisku domāšanu.

Ja mēģināt noformulēt racionalizēti, performance «Martiroloģija» ir par latviešu spēju sakralizēt pat savas ciešanas, padarīt tās par savu pielūgsmes objektu, tādējādi aizsprostojot sev ceļu uz priekšu, jo nav iespējama pašizaugsme, kamēr esam iestrēguši savā pagātnē.»

1983. gadā dzimušais Artūrs Bērziņš ir Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas maģistrantūras absolvents un viens no savdabīgākajiem šīs nodaļas beidzējiem pēdējā laikā. Mākslinieks, kas izstādēs aktīvi piedalās nu jau savus 10 gadus, ir kaldinājis «huligāniski izsmalcināta» mākslinieka reputāciju.

Vispārīgās līnijās Bērziņa daiļradi raksturo tvīkstoša dažādu gammu erotika, sakāpināta tēlainība, sapnim līdzīgi sižeti un dekoratīvisms, ko ar saturu noslogo uz simbolisma sliekšņa stāvošas vizuālas metaforas un kontrasti, postmodernisms ar tam piemītošo stilistiskās tīrības savandīšanu, citēšanu un ironiju un paspilgtina gotiskajai mākslai piemītošais skaudri romantiskais ēnojums.