Šodien gandrīz vai katrs Latvijas iedzīvotājs zina Kārli Ulmani. Tautā joprojām dzīvo mīts par viņu. Viņa vārds un darbība ir uzspieduši zīmogu noteiktam periodam Latvijas vēsturē, kuru parasti dēvē par Ulmaņa laikiem. Neviens cits latviešu politiķis šādu godu nav izpelnījies. Nav Latvijas vēsturē ne «Čakstes laiki», ne «Zemgala laiki», ne arī «Kvieša laiki».
Kārlis Ulmanis piedzima 1877. gada 4. septembrī Krievijas impērijas Kurzemes guberņas Udzes pagasta (vēlāk Bērzmuižas, tagad Bērzes pagasts) «Pikšās» un bija lauksaimnieku Heinriha un Lizetes trešais dēls.
Vēlāk uzsācis mācības Jelgavas pilsētas valsts reālskolā, pēc gada tās pameta, lai dotos uz Austrumprūsiju, kur apguva piensaimnieka kursus.
1902. gadā Ulmanis devās padziļināti studēt piensaimniecību uz Cīrihi, bet jau 1903. gadā atgriezās Latvijā. Vēlāk mācījies un darbojies vairākās lauksaimniecības sfērās, kā arī piedzīvojis apcietinājumu, Ulmanis 1913. gadā kļuva par žurnāla «Zeme» redaktoru, sarakstīja vairākas grāmatas, iesaistījās politikā, līdz 1918. gada 18. novembrī tika ievēlēts par pagaidu valdības ministru prezidentu.
Piedzīvojis dažādus amatus valdības struktūrās, 1934. gadā Ulmanis izveidoja valstī autoritāru režīmu ar sevi priekšgalā.