Raidījums: Ukrainā divus gadus karo arī talsinieks Ints Geršmanis (23)

Raidījums sagatavojis dokumentālo filmu «Revolūcijas eksports». Tajā atspoguļotas Latvijas žurnālista Kārļa Lesiņa tikšanās ar vairākiem vīriešiem, kuriem inkriminēta prettiesiska piedalīšanās bruņotā konfliktā Ukrainā, kā arī sarunas ar citām personām.

Līdz šim publiski minēti vairāki cilvēki, kuriem tiek inkriminēta prettiesiska piedalīšanās bruņotā konfliktā Ukrainā - Beness Aijo, Vjačeslavs Visockis, Valentīns Miļutins, Grigorijs Kosņikovskis un Anatolijs Matjukovskis. Par Rodionu Kušniru, kurš sociālajos tīklos figurē arī ar vārdu Deniss Morozovs, izskanējis, ka viņš Ukrainā gājis bojā. Par prettiesisku piedalīšanos bruņotā konfliktā Austrumukrainā apsūdzēts arī daugavpilietis, Latvijas nepilsonis Artjoms Skripņiks, tomēr tiesa šogad 4. augustā viņu attaisnoja.

«Nekā personīga» žurnālists Ukrainā sastapis 1973. gadā dzimušo talsinieku Intu Geršmani, kurš Donbasā atrodoties kopš 2015. gada jūnija. Saruna ar viņu notiek dzelzceļa tuvumā, vīrietis ģērbies karavīram līdzīgā formā, uz jautājumiem atbild latviski. Viņš uz Ukrainu esot atbraucis «atbalstīt tautas gribu». Viņš teica, ka ilgojas pēc padomju laikiem un, atbraucis uz Ukrainu, sajuties kā iekāpis laika mašīnā. Viņaprāt, tajā laikā cilvēki esot bijuši saliedētāki. «Latvijā tu viens izdzīvot nevari, tev jebkurā situācijā jāmeklē kaut kāds partneris. Pats zini, kādas algas ir. (..) Nedod Dievs tu saslimsi, kredītos vēl ielīdīsi,» viņš pauda.

«Tad es domāju varbūt labāk atbraukt uz šejieni. Te vismaz no sākuma sākt. Laba dzīve. Ja gadījumā kaut kas notiks, notiks. Labāk te kā brīvs cilvēks (..),» viņš izteicās. Geršmanis sevi uzskata par Doņeckas apgabala pilsoni, vajadzīgie dokumenti esot iesniegti un pase tiekot gatavota.

Prettiesiska piedalīšanās bruņotā konfliktā Ukrainā inkriminēta arī Anatolijam Matjukovskim. Viņš dzimis 1972. gadā, nācis no Rīgas. Donbasā atrodoties kopš 2015.gada. Arī viņu raidījumam «Nekā personīga» izdevies sastapt Ukrainā. Raidījumā viņš redzams koptā telpā, pie sienas piekārta glezna, arī pats solīdi ģērbies, pīpē cigareti un sarunājas krieviski.

Vaicāts, vai atceras, kā iepazinās ar latviešiem Ukrainā, viņš atbildēja: «Jā, protams, atceros. Benesu Aijo atceros, es pat pārmetu krustu. Dievs atsūtīja.» «Cilvēks ar raksturu. Viņam, piemēram, bija daudz grūtāk, viņu vispār nepieņēma cilvēki. Viņš latvietis, melnādains, atbraucis dienēt. Viņš bija kā apdraudējums citiem, bet viņš izturēja. Visi viņu tur noniecināja - es domāju, viegli brauca virsū,» pauda Matjukovskis.

Lūgts paust viedokli, kādēļ Latvijas iedzīvotāji brauc uz Ukrainu karot, viņš atbildēja: «Tāpēc, ka mēs esam tuvi tādai pašai idejai, domai. (..) Apstādināt, nelaist. Mēs esam gatavi savas asinis liet, nelaist uz šejieni fašismu. Ļoti daudzi tajā pusē ir, kuri nesaprot, viņi atbrauc, lai pašautu kādam, varbūt datorspēlēs sašaudījušies. Tas ir slikti.» Viņš turpināja: «Pieņemsim, Latvijā nav iespējams tagad uztaisīt revolūciju, teiksim tā. Tur ļoti daudzi ir neapmierināti ar politisko stāvokli un visi to zina. Bet redzēsim, agri vai vēlu uzvara būs mūsējā. Esmu pārliecināts uz 300%.»

Matjukovskis teica, ka Latvijā diskrimināciju savas etniskās izcelsmes dēļ izjutis nelielā, sadzīviskā līmenī, un tam nepievērsa uzmanību. Vaicāts, vai ir saistīts ar partiju «Cita Krievija», viņš apgalvoja, ka ir bezpartejisks, bet «var just līdzi kādiem notikumiem, partijām». Neviena partija viņam neesot arī maksājusi. Tomēr viņš esot uzzinājis, ka Ukrianā pieejams pabalsts, kas esot bijis pārsteigums, jo viņš neesot uz Ukrainu braucis pēc naudas.

Sarunai ar raidījumu Ukrainā piekritis vēl kāds vīrietis, kurš savu seju pilnībā neatklāja, bet viņu saucot Igors un Donbasā viņš esot kopš 2014. gada. Viņš redzams sēžam krēslā un klēpī turot kaķi. Uz jautājumiem atbild krievu valodā. Raidījuma rīcībā esošā informācija liecina, ka viņš nav Latvijas pilsonis, kā arī viņam nav nepilsoņa pases, bet viņš ir Lietuvas un Ukrainas pilsonis. Donbasa reģionā nodzīvojis lielu daļu sava mūža. Viņam ir viedoklis par Latviju, kura pamatu veido aizvainojums par nepiešķirto pilsonību.

Viņš saka, ka uzskata sevi par Latvijas pilsoni un gribētu dzīvot Latvijā, bet tur viņu neesot pieņēmuši. «Ziniet, gribas sevi uzskatīt par Latvijas pilsoni. Ne tā kā tagad. Tagad nezinu par ko sevi uzskatīt. Bet tā kā ar mani izrīkojās...(..) Jā, aizvainojoši. Bet kā tu. Tu zini, kur ir tavas saknes, kur tu esi dzimis, bet tevi tur nelaiž (..),» viņš turpināja.

Vaicāts, kāpēc, viņaprāt, Latvijas iedzīvotāji brauc uz Ukrainu karot, viņš atbild: «Pati Latvija atteicās no savējiem, nosaucot tos par nepilsoņiem, tos cilvēkus, kas tur ir dzimuši, kā tāds cilvēks var justies tajā valstī (..).»

Žurnālistam izdevies satikt arī 1983. gadā dzimušo Valentīnu Miļutinu, kurš nācis no Ludzas. Donbasā atradies no 2014.-2016. gadam. Saruna ar viņu gan notiek Krievijā, viņš uz jautājumiem atbild krievu valodā. «Jūlijā devos. Ar puišiem. Ar Slavu Visocki, Grišu. Pie tam, mēs neesam kaut kādi sazvērnieki. Neviens no mums nevienu nepielauza braukt,» viņš apgalvoja.

Miļutins apstiprināja, ka ir saistīts ar partiju «Cita Krievija», reiz gan tā saukusies citādāk. «Es biju tā sauktais ļimonovietis. Es no 1999. gada esmu ļimonovietis, ļimonoviešu nodaļā Latvijā. Mēs visi esam ļimonovieši, Visockis un Košņikovskis. Viss sākās ar Denisu Bartecki. Tieši Ludzā. Viņš tikko devās uz Rīgu stāties universitātē. Iestājās, sapinās ar [Vladimiru] Lindermani, un tad kaut kā iegrozījās un mēs kļuvām par ļimonoviešiem,» klāstīja Miļutins.

Vaicāts, kāpēc šādas darbības viņam šķitušas interesantas, Miļutins apgalvoja, ka Ludzā esot piemērota vide «tādiem kā mēs». Viņš pauž, ka kādu laiku bijis dusmīgs uz Latviju. «Tāpēc, ka Latviešiem vieglāk, ja? Viņi, teiksim tā, dzīvo valstī un var izjust patriotisma sajūtu. Just lepnumu par savu valsti, Latviju. Par to teritoriju, kur viņi dzīvo. Man tas tika liegts. Man nenoformulējās tā sajūta. Mani sauca par okupantu, man teica, ka es dzīvoju svešā teritorijā,» viņš klāstīja.

Ludzā žurnālists sastop Miļutina pieminēto Denisu Bartecki, viņi sarunājas kādas daudzstāvu mājas balkonā. Barteckis apgalvo, ka Visocki, Miļutinu un Košņikovski ievedis partijā «Cita Krievija». «Vēlāk es vēl ievedu cilvēkus no Daugavpils, Rēzeknes un tā tālāk,» viņš saka.

Vaicāts, cik ļoti nacionālboļševiku kustība Latvijā palīdzēja viņiem nokļūt Donbasā, Barteckis norāda, ka uz šo jautājumu neatbildēs. «Mums likumdošanā ir pants par to, ka tu varētu būt palīdzējis kādam nokļūt un piedalīties militārās darbībās, un par to var saņemt konkrētu cietumsodu. Lai tevi neatstātu pavisam bez atbildes, es teikšu tā: iespējams, es varēju nojaust , ka kāds no maniem paziņām var turp aizbraukt,» viņš teica, piebilstot, ka nejūtas līdzvainīgs par viņu aizbraukšanu turp.

Kā ziņots, 2015. gada februārī stājās spēkā izmaiņas Krimināllikumā, kas aizliedz prettiesiski piedalīties bruņotā konfliktā ārvalstīs, finansēt šādus bruņotus konfliktus, kā arī vervēt, apmācīt un nosūtīt citas personas dalībai šādos bruņotos konfliktos. Krimināllikuma izpratnē prettiesiska piedalīšanās bruņotā konfliktā ir aktīva piedalīšanās ārpus Latvijas teritorijas notiekošā bruņotā konfliktā, kas vērsts pret valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību vai citādi ir pretrunā ar Latvijai saistošajām starptautiskajām tiesībām.

Aprīlī LETA ziņoja, ka Drošības policijā (DP) ir ierosināti pieci kriminālprocesi pret deviņām personām par piedalīšanos konfliktā Ukrainā. Tāpat DP lietvedībā šobrīd ir vēl vairāki kriminālprocesi saistībā ar četru personu prettiesisku dalību Sīrijas konfliktā.