Arhibīskaps: Cilvēku izbraukšana ir grēku sekas (287)

Savā uzrunā viņš aicināja katru atgriezties no grēkiem un valsts līmenī ievērot trīs svarīgus principus – rosmes, kopējā labuma un solidaritātes -, lai tādā veidā no jauna rastu svētību Latvijai un tās iedzīvotājiem.

Sprediķi arhibīskaps sāka, izskaidrojot svētku nozīmi un rašanos. Pēc tam arhibīskaps vērsa ticīgo uzmanību uz 17. gadsimtā radīto Aglonas Dievmātes svētgleznu, kurā Jaunava Marija norāda uz Kristu. «Katra Marijas svētglezna palīdz mums padziļināt mūsu saikni ar viņas Dēlu, Jēzu Kristu,» lai piepildītos Svētajos Rakstos rakstītais vārds, ka uzvara «ir iznīcinājusi nāvi,» teica arhibīskaps.

Turpinājumā Stankevičs uzsvēra, ka tomēr ir šķēršļi, kas mūsu dzīvē neļauj piepildīties šai uzvarai pār nāvi. Un šis šķērslis ir grēks. Kā populārākos no tiem arhibīskaps minēja jau Bībelē nosauktos: mantkārību jeb alkatību, varaskāri jeb ambīcijas, baudkāri jeb kalpošanu savām kaislībām, ignorējot veselā saprāta apsvērumus. «Šī grēka vara atdala mūs no Dieva, traucē mums baudīt dzīves pilnību kopā ar līdzcilvēkiem un sasniegt vispusīgu personības uzplaukumu. Tāpat šī grēka vara darbojas arī sabiedrības un valsts līmenī, tā ir dziļākais iemesls, kas traucē mūsu valsts uzplaukumam. Viena no šīs grēka destruktīvās iedarbības sekām ir Latvijas iedzīvotāju izbraukšana no valsts un iedzīvotāju skaita samazināšanās,» teica Stankevičs.

Lai arī cilvēku skaits samazinās un daudzi izbrauc, nevēlēdamies atgriezties, tomēr arhibīskaps ir pārliecināts, ka svētība Latvijā var atgriezties. Viņaprāt, atvērties uz svētību nozīmē atgriezties no iepriekš minētajiem grēkiem un tādā veidā atgriezties pie Dieva.

«Tas nozīmē arī uzņemties līdzatbildību par mūsu valsti un tajā notiekošo, pārstāt uz katra soļa kritizēt, bet palīdzēt līdzcilvēkiem dzīvē tikt uz priekšu,» viņš teica.

Savukārt valstiskā līmenī svētība atgriezīsies, ja iemiesosim trīs principus. Pirmais no tiem ir rosmes princips, kad «augstākstāvošais bez vajadzības nejaucas zemākstāvošas instances darbībā, kamēr tā tiek galā pati. Tas atraisa radošo iniciatīvu, māca atbildību un atbrīvo no nevajadzīga birokrātijas un kontroles sloga». Kā otro arhibīskaps minēja kopējā labuma principu, kad katrs rūpējas ne tikai par sevi, bet arī par «citu cilvēku labumu un attīstības iespējām. Tas attiecas arī uz politikā un biznesā iesaistītajiem, protams, arī uz ģimenes locekļiem». Savukārt pēdējais ir solidaritātes princips, kad «ikviens (arī valsts institūcijas) jūtamies līdzatbildīgs viens par otru, it sevišķi par tiem, kas ir visvājākie un neaizsargātākie, un nākam viņiem palīgā».

«Valsts līmenī tas noved pie taisnīgas ienākumu pārdales. Tie, kas ir uzņēmīgākie, veiksmīgākie un bagātākie, daļu no sava pārpalikuma novirza tiem, kas ir trūcīgāki. Ir svarīgi, lai attīstās mecenātisms. Tie bagātie, kas ir pie varas, ir aicināti būt atvērti uz tādu nodokļu reformu, kas palīdz veidoties un nostiprināties vidusšķirai, bet trūcīgajiem – izrauties no nabadzības žņaugiem. Tas attiecas arī uz uzņēmējiem, kuri par katru cenu cenšas palielināt savu peļņu, bet nerūpējas par to, lai nodrošinātu saviem darbiniekiem cieņpilnu dzīvi,» sprediķī skaidroja Stankevičs.