Četri tanzāniešu bērni, kuriem ir albīnisms un kuri māņticības motivētos uzbrukumos zaudējuši locekļus, pirkstus un zobus, atgriezušies mājās pēc protēžu iegūšanas ASV.
Tanzānijas albīnie bērni, kuru miesa ir dārgāka par zeltu (25)
Septiņus, 14, 15 un 16 gadus vecie bērni ārstēšanu bez maksas saņēma bērnu slimnīcā Filadelfijā. Viņu ceļojuma un uzturēšanās izmaksas sedza Ņujorkā bāzētais Globālais Medicīniskās palīdzības fonds (Global Medical Relief Fund), kas palīdz konfliktos un katastrofās cietušiem bērniem.
«Kad viņi ierodas šeit, viņi ir zaudējuši tik daudz. Viņi ir zaudējuši daļu savas jaunības un daļu savas cieņas,» aģentūrai «Reuters» sacīja fonda dibinātāja Elisa Montanti, kura bērnus izmitināja Ņujorkā.
«Mēs atdodam viņiem iepriekšējo dzīvi,» viņa uzsvēra. «Kad viņi atgriežas mājās, viņiem ir stiprāka iespēju sajūta,» piebilda fonda dibinātāja.
Lai paliktu ASV, bērniem vajadzētu lūgt patvērumu, un fonds var atļauties viņus uzturēt tikai medicīniskās palīdzības saņemšanas laikā, skaidroja Montanti.
Albīnisms, kas ir iedzimts defekts, visā pasaulē vidēji skar vienu no 20 000 cilvēku. Albīnisms izraisa pigmenta trūkumu ādā, matos un acīs. Albīnisms plašāk ir sastopams Subsahāras Āfrikā. Tanzānijā tas ir vienam cilvēkam no 1400.
Uzbrukumi albīniem notiek, lai iegūtu viņu ķermeņa daļas, kas tiek augstu vērtētas burvestībās, un par kurām var iegūt bagātīgu atlīdzību. Tanzānijā daudzi cilvēki uzskata, ka albīni ir spoki, kas nes nelaimi.
ANO lēš, ka no 2000. gada līdz 2015. gadam Tanzānijā nogalināti vismaz 75 albīni, tomēr patiesais skaits varētu būt daudz lielāks, jo vairums tiek nogalināti slepenos rituālos lauku apvidos.
Ārstēšanas un atveseļošanās laikā bērni zīmēja, sarunājās svahili valodā, skatījās «YouTube» video un multiplikācijas filmas. Parasti viņi slimnīcu apmeklēja piecas reizes divu vai trīs mēnešu ilgās uzturēšanās laikā.
14 gadus vecais Mvigulu Magesa atklāja, ka vēlas kļūt par Tanzānijas prezidentu, bet 15 gadus vecais Emanuels Rutema vēlējās būt ārsts.
«Kad bērni no Tanzānijas ieradās pirmo reizi, daudz sarunu nebija. Viņi bija ārkārtīgi kautrīgi. Viņi turējās kopā barā,» pastāstīja slimnīcas ārsts Skots Kozins.
«Viņi nebija pie mums pieraduši, un bija daudz neveiklu brīžu. Tad viņi mūs iepazina, atvērās man un personālam un terapeitiem,» sacīja ārsts.
Tagad bērni spēj pielikt un pielāgot protēzes, mazgāt un žāvēt veļu un gatavot ēdienu.