/nginx/o/2018/07/30/11126408t1h03f9.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:55002] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
No meža iebraucam tieši Pāvilostā jeb Āķagalā, kā to mēdz dēvēt vietējie. Pirmais, ko ieraugām ir hipiju stila busiņš. Esam ieradušies pilsētā, kura, iestājoties atbilstošiem laikapstākļiem, kļūst par sērfošanas paradīzi. Ir silta pievakare, un Pāvilosta ar savu silto mieru un romantisko šarmu lēnām nozog mūsu sirdis. Pirmie redzētie cilvēki ar sup dēļiem vago Sakas upi. Saka ir Durbes un Tebras koptekupe un, lai arī ir tikai 6 kilometrus gara, tomēr vietām tā ir 11 metrus dziļa, padarot to par vienu no Latvijas dziļākajām upēm.
Pa ceļam uz Pāvilostu, ciemojāmies Akmeņragā, kur pie kūpinātavas centāmies nopirkt vēja zivis, bet delikatešu īpašniece teica, ka nevarot pārdot, jo šodien noķertas tikai sešas un knapi pietikšot pašiem. Par laimi, vēja zivis ir nokļuvušas mūsu viesnīcas restorāna ēdienkartē. Pasniegtā vēja zivs mūs pamatīgi pārbiedē ar savām koši zaļajām asakām, tomēr garšo lieliski. Pievakarē uz viesnīcu pārrodas pārguruši, bet laimīgi cilvēki hidrās, ar sērfošanas dēļiem plecos, vēju un jūras sāli matos.
Pateicoties spožajai saulei, pludmales ainava jau no paša rīta drīzāk atgādina tirkīzzilos Dienvidu ūdeņus. Pāvilostā vēl joprojām zvejo, par to mēs pārliecināmies no rīta, ieraugot ar nelielām gumijas laivā piemētātu jūru. Diviem sirmiem kungiem rīta zveja jau ir noslēgusies, un viņi ar nelieliem gājieniem un ilgām pauzēm stiepj savu gumijas laiviņu kāpās.
Netālu no krasta jūrā lepni nosēdies Pāvilostas akmens milzis. Pēc formas granīta akmens atgādina virs jūras izslējušos asu šķautni – tas izteiksmīgi kontrastē apkārtējā ainavā. Akmens tiek uzskatīts par lielāko jūrakmeni Baltijas jūras piekrastē, tā augstums sasniedz 3,5 metrus virs grunts. Padomju laikā akmens kalpojis par robežzīmi, aiz kuras tālāk gar jūras krastu ļaudis nedrīkstēja iet. Mēs šodien varam iet tālāk, tāpēc dodamies apskatīt Pāvilostas pelēko kāpu.
Pelēkās kāpas ir jūras krastā esošas kāpas, kurās aktīva smilšu kustība vairs nenotiek vai notiek ļoti nenozīmīgi. Pāvilostas pelēkā kāpa, uz kuru dodamies mēs, ir Eiropas nozīmes īpaši aizsargājams dabas liegums un tiek uzskatīta par plašāko pelēko kāpu Latvijā. Nonākot uz kāpas ir sajūta, ka esi nokļuvis uz citas planētas, mainījies ir viss – koki izskatās citādāk, un zemsedze ar savām sūnām un ziediem pavisam neatgādina ierasto ainavu. Avotos teikts, ka pelēkās kāpas visskaistākās ir jūlija otrajā pusē un augustā, kad te zied mazais mārsils un čemurainās mauragas, tad pelēkā kāpa iekrāsojas dzelteni violetos toņos. Tāpēc, visticamāk, būs jāatgriežas te arī vasaras otrajā pusē.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)