Bobs Dilans beidzot izpildījis visus Nobela prēmijas laureāta pienākumus

76 gadus vecais mūziķis ieguva Nobela prēmiju literatūrā pagājušajā gada oktobrī, bet saņēma to tikai šī gada marta beigās.

Līdz ar prestižo balvu mūziķis saņēma arī astoņu miljonu kronu (842 150 eiro) lielu naudas prēmiju, bet lai to paturētu, viņam līdz 10. jūnijam bija jānolasa lekcija. Tādi ir prēmijas saņemšanas noteikumi.

Zviedrijas Akadēmija pirmdien beidzot saņēma Dilana nolasītās lekcijas ierakstu.

«Šī runa ir neparasta un, kā varētu gaidīt, daiļrunīga. Tagad, kad lekcija ir nolasīta, Dilana piedzīvojums tuvojas noslēgumam,» komentējot Dilana lekciju, norādīja Zviedrijas Akadēmijas sekretāre Sāra Daniusa.

Atskatoties uz savu mūziķa karjeru, Dilans sacīja, ka iedvesmojies un ietekmējies no dziedātāja un dziesmu autora Badija Hollija.

«Viņš bija arhetips. Viss, kas es nebiju un gribēju būt,» sacīja Dilans, piebilstot, ka braucis simtiem jūdžu, lai redzētu Hollija uzstāšanos, un tas bijis to vērts.

Hollijs «bija spēcīgs un elektrificējošs» mūziķis, atceroties šo dienu, norādīja Dilans.

«Pēkšņi, kā no zila gaisa, notika vispārdabiskākais. Viņš paskatījās man tieši acīs un pārraidīja kaut ko. Nezinu ko. Un no tā man piemetās drebuļi,» sacīja Dilans.

«Dienu vai divas pēc tam, kad viņa lidmašīna nogāzās (..), kāds man iedeva «Leadbelly» ierakstu ar dziesmu «Cottonfields». Un tas ieraksts mainīja manu dzīvi,» atceras Dilans.

Viņš sācis klausīties arī citus blūza un folkmūzikas māksliniekus, tostarp Soniju Teriju un grupu «New Lost City Ramblers».

«Klausoties visus agrīnos folkmūzikas māksliniekus un pašam dziedot, iemācās šo valodu. To internalizē,» sacīja Dilans, tālāk savā lekcijā pievēršoties literārajām ietekmēm.

Dilans minēja trīs literāros darbus, kas viņu dziļi ietekmējuši - Hermaņa Melvila «Mobijs Diks jeb Baltais valis», Homēra «Odiseja» un Ēriha Marijas Remarka «Rietumu frontē bez pārmaiņām».

«Mobiju Diku» viņš raksturoja kā fascinējošu grāmatu, kas piepildīta ar drāmu un dramatiskiem dialogiem, savukārt Remarka darbu nodēvēja par šausmu stāstu.

«Tā ir grāmata, kur tiek pazaudēta bērnība, ticība jēgpilnai pasaulei un bažas par indivīdiem,» sacīja Dilans.

««Odiseja» ir lieliska grāmata, kuras tēmas kļuvušas par balādēm,» norādīja Dilans, piebilstot, ka tās sastopamas arī viņa dziesmās.

Mūziķis arī pieskārās tēmai par dziesmu nozīmi un jēgu.

«Ja dziesma aizkustina tevi, tas ir viss, kam ir nozīme. Man nav jāzina, ko tā dziesma nozīmē. Es esmu sarakstījis visādas lietas savās dziesmās. Un es par to neuztraukšos - par to, ko tas viss nozīmē,» sacīja Dilans.

«Mūsu dziesmas ir dzīvas dzīvo pasaulē. Bet dziesmas nav kā literatūra. Tās ir domātas, lai dziedātu, nevis lasītu. Vārdi Šekspīra lugās bija domāti, lai tos spēlētu uz skatuves. Tāpat arī dziesmu vārdi ir domāti, lai tos dziedātu, nevis lasītu no lapas,» secināja mūziķis.

«Un es ceru, ka dažiem no jums būs iespēja klausīties šajos vārdos tā, kā tie bija domāti tikt sadzirdēti - koncertā vai ierakstā vai citur, kur mūsdienās cilvēki klausās dziesmas,» piebilda Dilans, savas runas noslēgumā citējot Homēra vārdus: «Dziedi manī, ak Mūza, un stāsti caur mani stāstu.»