/nginx/o/2018/07/30/11122657t1hadbe.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:54754] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Ceļā uz Salacgrīvu spontāni nolemjam Svētciemā nogriezties pa labi – upuralu virzienā. Svētciems, Svētupe, upuralas – kā var noturēties pret tādiem magnētiskiem vārdiem? Septiņus kilometrus no Svētciema atrodas Kuiķule. Pilnīgi parasts miestiņš ar brīvi klaiņojošiem suņiem un pagalmiem, kuros pie galdiem sēž nesteidzīgi ļaudis. Labi, ka Elizabete te kādreiz ir piedalījusies folkloristu ekspedīcijā un zina teikt, ka tepat ir alas, jo Kuiķulē nav atrodamas norādes par saudzējamo dabas brīnumu.
Mūsu mērķis nav iekļūt alās, kuras jau kopš 1977. gada ir aizsargājams ģeoloģisks objekts un ir piedzīvojušas daudzus miera traucētājus, bet gan apskatīt skaistos smilšakmens atsegumus, tāpēc gar upi dodamies pa kreiso krastu. Pirmais, kam uzduramies ir Kuiķules kapsēta, kas dažos avotos nodēvēta par Svētupes kapiem. Kapsēta atrodas gleznainā Svētupes stāvkrastā un apvienojumā ar lielajiem kokiem, nelielo baznīciņu un lauku klusumu pakāpeniski nomierina.
Upe te vēl var plašiem lokiem plūst cauri mežiem, bet, tuvojoties jūrai, tās līkloči kļūs straujāki un krasti apdzīvotāki. Svētupes nosaukums pirmo reizi atrodams 18. gadsimta kartēs. 1798. gadā Vilhelma Kristiana Frībes izstrādātajā apvidus kartē tā minēta kā «Sweet fluss», bet Ludviga Augusta Mellina kartē — «Swet uppe». Vidzemes guberņas pārskata kartē 1839. gadā — «Sweht uppe». Upes lībiskais nosaukums līdz mūsdienām nav saglabājies. Iespējams, līvu valodas vārda sakni ar nozīmi «svēt-» var atrast kādas apdzīvotas vietas nosaukumā Püög. Ja tā izrādītos patiesība, tad latvieši burtiski būtu pārtulkojuši upes grūti izrunājamo lībisko nosaukumu Püög joug.
Upes otrā krastā tieši pretī kristiešu kapsētai, kā par spīti atrodas viena no nozīmīgākajām Vidzemes lībiešu un latviešu kulta vietām. Vidzemes lībiešiem atšķirībā no Kurzemes lībiešiem, zinātnieki ir pievērsuši krietni mazāku vērību un tieši šeit Svētupes krastos esošā lībiešu upurala ir bijusi par nozīmīgu katalizatoru Vidzemes lībiešu kultūrvides izpētei. Ar lībiešu Upuralu izpēti 1971. gadā pazīstamais vides aktīvists Guntis Eniņš uzsāka Latvijas alu izpēti un tieši šajā alā tika izveidota alu izpētes metodika. Divus gadus vēlāk alu izpētē iesaistījās arheologs Juris Urtāns, vadot pirmos profesionālos arheoloģiskos izrakumus Latvijas alās. Izrakumi vainagojās ar ievērojamiem panākumiem – tika atrastas 663 senlietas, no kurām lielākā daļa bija monētas.
Līdzīgi kā ar citām alām, arī ar šo saistāmas teikas, kurās tiek stāstīts par alas fantastisko garumu. Kādā no teikām teikts, ka, izsekojot sunim, kas apkārts ar zvaniņiem un ielaists alā, tas iznākot pie Burtnieku ezera. No Upuralām līdz Burtniekam pa gaisa līniju ir apmēram 42 kilometri, un tas ir apmēram 893 reizes vairāk nekā atklātais alas garums – 47 metri. Kas zina, varbūt Burtnieks kādreiz bijis tuvāk.
Upuralās uz sienām, līdzās mītiskajām un kulta zīmēm, ir atrodami arī senāko tūristu atstātas liecības. Piemēram, kāds, domājams, Salacgrīvas iedzīvotājs Matiass Bahs liecību par savu vizīti te ir atstājis 1664. gadā. Mēs atstājām alas neskartas, vien izstaigājām upes palienu pļavu, kurā zāle saaugusi kā nepaklausīgas matu šķipsnas un priecājāmies par daudzkrāsainajiem upes smilšakmens atsegumiem. Apmēram stundu garā pastaiga mūs uzlādē, un ir skaidrs, ka mēs pie Svētupes vēl atgriezīsimies.
Izmantotie avoti: www.ancientsites.eu, www.salacgriva.lv, www.alas.lv