Boriss Rezņiks atklāj 45 gadus ilgās kopdzīves noslēpumu (13)

Rezņiks savu izredzēto saticis prakses laikā - viņš tajā laikā mācījās Mūzikas Konservatorijā un praksē simfoniskajā orķestrī bija diriģents, bet Aleksandra spēlēja pavadījumu.

Pēc tam Rezņiks dienējis armijā Rīgā, kurā spēlēja izveidotā ansamblī; komponists, reiz pastaigājoties, nejauši saticis Aleksandru uz ielas un tad bijis skaidrs – ir īstā!

«Brīvi varēju staigāt, kur vien man iepatīkas, un reiz, šādi ejot, uz ielas satiku Aleksandru. Tas laikam bija pēdējais elements - šī tikšanās izrādījās liktenīga. Uzreiz pēc atgriešanās no armijas apprecējāmies,» atmiņās par iepazīšanos ar sievu žurnālam «Ieva» dalījies Rezņiks.

Neskatoties uz to, ka padomju laikos Rezņika populārā grupa «Eolika» devās koncertturnejā un gada laikā nospēlēja pat trīssimt koncertu, Aleksandra viņu allaž gaidījusi mājās un pacietusi mēnešiem ilgo prombūtni. Pāris aizvien dzīvo saticīgi.

«Pa visiem kopdzīves gadiem nopietni - nu tā, lai būtu skandāls, - neesam sastrīdējušies,» apgalvo komponists.

Par laimīgas laulības recepti Rezņiks min viņa sievas prasmi garšīgi pagatavot ēst.

«Mana sieviņa nenormāli garšīgi gatavo ēst. (..) Man pasaulē visvairāk patīk divas lietas: daudzveidība mūzikā un virtuve, precīzāk – ēšana. Varu atļauties ēst arī dažādus eksotiskus ēdienus, lai cik asi tie būtu. Ja vēl sieva ir meistare šajās lietās... Nu, laime pilnīga,» smejot stāsta Rezņiks.

Šobrīd Boriss un viņa sieva ir pensionāri, bet abi bezdarbībai neļaujas: Aleksandra ir Krievu Jaunatnes teātra skolotāja un direktore, bet Boriss kaļ plānus nākotnei – strādā savā izveidotajā ierakstu studijā «Studio 55».

Arī atpūtai jāvelta laiks, un pārim ir sapnis doties kruīzā apkārt pasaulei.