/nginx/o/2018/07/30/11121958t1hb97d.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:54688] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Valmieras autoostā starp lielajiem, modernajiem autobusiem iespraucas neliels, omulīgs un jau padzīvojis busiņš, kas dosies uz Trikātu un uz turieni aizvedīs arī mūs. Uz perona esam 13, bet vēl četri pievienosies pa ceļam. Pēc brīža atklājas, ka šoferis jau labu laiku aicina pasažierus pēc kārtas numuriem, un mēs esam nojaukuši visu kārtību. Kā par pārsteigumu apkārt neredzam pārmetošus skatienus, un arī šoferītis viesmīlīgi smaida savās kuplajās ūsās. Ārā ir neticami silts, lapas kokos plaukst ko jaudas, un visur redzamas vizbulītes. Autobusā valda nepiespiesta atmosfēra un brauciens aizrit ātri. Viens no mums, pārējiem par prieku lasa, vietējo laikrakstu «Liesma», citi bauda pie autoostas iegādātos Liepkalnu konditorejas izstrādājumus.
Izkāpjot Trikātas pieturā, kāds sirms vīrs, izkāries no divstāvu nama logiem, mūs sveicina un novēl laimīgu ceļu. Mūsu novēlējums – par laimīgu palikšanu – vīram izsauc dziļus un dzīvīgus smieklus. Apmēram tikpat vecs vīrs, tikai izkalts no akmens, sēž turpat netālu esošajā parkā. Tas ir Tālivaldis, Beverīnas pils kādreizējais saimnieks, kuru pirms daudz gadsimtiem nogalināja igauņu sirotāji. Precīza Beverīnas pils atrašanās vieta nav zināma, tomēr vairākas norādes liecina, ka tā varētu atrasties Trikātā, kur starp Trikātas ezeru un Abula upi šodien atrodams Trikātas pilskalns ar senās pils mūriem, kā arī mūsdienīga estrāde.
Pie pagrieziena uz Atpiļu upurozolu, par ko norāda brūnā ceļa zīme, novietota arī zīme, kas liecina, ka šī ir privāta teritorija, un tajā iebraukt ir aizliegts. Mēs esam ar kājām un droši dodamies Atpiļu ezera virzienā apskatīt vienu no dižākajiem Latvijas kokiem – Atpiļu uprurozolu. Tā apkārtmērs ir nedaudz virs 8 metriem un pēc Gunta Eniņa domām tas ir apmēram 400 gadu vecs. Savukārt pēc arheologa Jura Urtāna domām Atpiļu upurozols saistāms ar Ziemeļvidzemē kādreiz plaši izplatīto mājas garu pielūgšanu. Vēl 19. gs.70. gados apkārtnes iedzīvotāji ozolam ziedojuši naudu, prievītes un citus priekšmetus.
Septiņi no pārgājiena dalībniekiem nolemj nomērīt ozolu, sadodoties ap to rokās. Kad tas ir paveikts, varam doties tālāk. Turpat netālu atrodas upurakmens, kas visticamāk arī ir bijis upurēšanas rituālu objekts, un uz to ved ozolu aleja. Līdzās akmenim ir neliels nomīdīts laukumiņš, kas pēc vēsturnieku domām izmantots kā pulcēšanās vieta. Tālāk cauri mežiem un garām Baltajam purvam dodamies Abula virzienā.
Abulu ar vizbulīšu noaugušiem krastiem, sasniedzam pie Lejnieku mājām. Ir tik silts, ka pārgājiena dalībnieki ir vienos šortos un kreklos. Garām upei ar nelieliem pārtraukumiem stiepjas taciņa. Rūpīgi sakopti upes krasti mijas ar krūmiem un dūksnājiem, kuros taciņa vietumis pazūd tomēr ikreiz atrodas no jauna. Upe sākotnēji ir strauja un krāčaina, tomēr, tuvojoties Brenguļu uzpludinājumam, tās temps krītas. Maršruta sākotnējā daļa ved gar apdzīvotām vietām, tāpēc satiekam vairāku māju saimniekus, kas čakli labiekārto krastus, pārvēršot tos par pasakaini skaistām atpūtas vietām.
Abuls ir viena no retajām upēm, kuras nosaukums ir vīriešu dzimtē un par tā izcelsmi, kā jau tas ir ierasts ar dabas objektu nosaukumiem, ir vairākas versijas. Pirmā versija balstās uz literatūras avotos minēto faktu, ka Abuls bieži applūstot tieši bula laikā. Par bulu mēdz saukt tādus laikapstākļus, kam raksturīga liela tveice skaidrā un sausā laikā. Cita versija upes nosaukumu saista ar Smiltenes novadā esošajām Abuliņu mājām. Savukārt kāda leģenda apgalvo, ka Abuls savu nosaukumu ieguvis no karavadoņa, kurš kritis kaujā un apglabāts Abula gultnē, tam pāri pārberot smiltis un šādi izveidojot salu.
Pie smilšakmens atsegumiem, netālu no, iespējams, teikā aprakstītās salas mēs ieturam pusdienas. Turpinot ceļu, Abula krastā uzduramies kādai pamestai ēkai un iespaidīgam slidkalniņam, kas ved tieši upē. Tomēr tā kā tas ir sašķiebies un izrūsējis, nolemjam neriskēt un atsakāmies no brauciena pa to. Te apkārtnes koku pakājēs atrodas dendroloģiskajiem parkiem raksturīgas norādnes ar nu jau nesalasāmiem uzrakstiem. Redzam vairākus zalkšus, kas izsalkuši un miegaini tver pēc pirmā siltuma. Tie vēl nav pietiekami uzmanīgi, tāpēc iztrūkstas pie pašām ceļotāju kājām un, pacēluši savas ausainās galviņas, nesteidzīgi aizlīkumo pāri pērnajām lapām.
Abula upe ir tikai 52 kilometrus gara un uz tās ir uzbūvēti pieci mazie HES, to skaitā pirmais HES Baltijas valstīs – Smiltenes HES. Pie viena no šādiem uzpludinājumiem Brenguļos atlaižamies zālē un padzeramies saldo Brenguļu alu. Aiz Brenguļiem griežam pa labi, un skaistas muižas alejas galā uzduramies soļotāja Jāņa Dāliņa mājām, kura slavenās kājas ir pat dziesmās apdziedātas. Šķērsojam sliedes, dodamies garām Fazānu mājām, līdz beidzot atkal nonākam pie Abula, kurš pēc Brenguļu ūdenskrātuves ir sakrities pavisam sīciņš. Toties abās Abula pusēs ir izaugušas kraujas, un visapkārt plešas vecs priežu mežs. Te, salīdzinot ar iepriekšējo ceļa posmu, mēs pārvietojamies kā pa parketu – šeit gar Abulu ved marķēta un labi kopta taciņa. Pie Abula ietekas Gaujā divi makšķernieki smiedamies pabrīdina mūs par Abula auksto ūdeni un aizspolē prom ar savu veco mazdu.
Pēc kādas pusstundas esam mūsu ceļojuma galamērķī un naktsmītnē – «Siltumnīcā», kur tāpat kā citās Valmieras un tās apkārtnes vietās šovakar norisinās vasaras atklāšanas festivāls – «Velopedālis». Esam ieradušies ar stundas nokavēšanos, nogājuši apmēram 25 kilometrus, bet neviens nečīkst. Laura uz ugunskura gatavo sātīgu zupu, ir iekurta melnā pirts, uz kuru aizies vien retais, jo lielākā daļa, dabas nogurdināti, drīz pēc saulrieta salīdīs savos guļammaisos un liksies uz auss. No rīta izlokām savus nedaudz stīvos ķermeņus rīta jogā, bet pēc tam, pavasara saulītes apspīdēti, baudām auzu pārslu putru ar avokādo-banānu mērci, svaigām avenēm un kazenēm. Pēc brokastīm atvadāmies no tiem, kas brauks uz Rīgu ar autobusu.
Pavisam nelielā grupiņā nolemjam pārgājienu turpināt arī otrajā dienā un ar kājām dodamies uz Valmieru, pa ceļam salasot pavasara sēnes – bisītes jeb neīstos murķeļus. Ir zināmi daudz stāsti un brīdinājumi par šīm sēnēm kā indīgām, tomēr ir dzirdēts arī pretējais. Papētot informāciju cītīgāk, uzzinām – ja tās tiek pareizi pagatavotas, tad ir ēdamas. Tās jāvāra vairākas reizes, pa vidu kārtīgi jāskalo – lai noārdās un izvadās toksīns. Nolemjam mēģināt. Sēnes mēs vāram trīs ūdeņos, pēc tam apcepam ar sīpoliem, pagatavojam kopā ar saldo krējumu un ēdam ar vārītiem kartupeļiem. Sēnes garšo neizteiksmīgi, tomēr sajūta, tās ēdot, ir pilna sajūsmas un prieka par piedzīvoto dabā. Nenoliedzami maltīte sagādā arī vieglu adrenalīnu – zinot, ka ir gadījumi, kad cilvēki nepareizi pagatavotu bisīšu dēļ ir hospitalizēti. Piedevās esam pagatavojuši salātus, kuru iekārojamākā sastāvdaļa ir Trikātas sniega bumbas – tās pašas Trikātas, kur sākām savu piedzīvojumu.
Distance: ~26 km